Saīsināts melnraksts publikācijai
žurnālā “Skolotājs” Nr.4. 2002

Dainis Ozoliņš

- Šī pasaule? Un viss uz tās?
- Ilūzijas, Ričard! Viss ir tikai ilūzijas. Vai tu to saproti?
“Illusions”, Richard Bach, p.69. New Dell, 1989.NY.

Vēsturiskais situācijas raksturojums

Vispirms mēģināšu kaut ko pateikt par tikumību un likumību izglītības nākotnes kontekstā, parādot vērtību un ērtību atšķirību. Tomēr, pirms runāt par izglītības nākotni vajadzētu mazliet ieskatīties izglītības vēsturē. 

Tradicionālās izglītības sākumus (ap 1450.gadu), varētu saistīt ar J. Gutenberga  izgudrojumu - grāmatu iespiešanu, kas ļāva paplašināt grāmatu pieejamību un nepieciešamību prast tās lasīt. Eiropa izveidoja tradicionālās izglītības aparātu - laika sadalījumu izglītības procesā, izglītojamo sadalījumu klasēs, skolotāju apmācību un izglītības programmas. Izglītības sistēma savās galvenajās formālajās nostādnēs nav mainījusies simtiem gadu. Izglītības sistēmā šajā laikā ir radušās problēmas un pretrunas, tāpēc pēdējo simts gadu laikā bieži runā par alternatīvo izglītību, kura atrisinātu tradicionālās izglītības problēmas. Lai gan pašos pamatos alternatīvā izglītība neatšķiras no tradicionālās izglītības (skat. Beļickis, 1997.), tomēr arvien vairāk tiek runāts par nepieciešamajām reformām izglītības sistēmas iekšējo pretrunu risināšanai. Izglītības sistēmas reformas ir mēģinājumi atrisināt tās nozīmīgās pretrunas, kuras pastāv, pēc savas būtības ir konservatīvajā, izglītības sistēmā.

Galvenā izglītības sistēmas pretruna ir starp apskatāmo lietu daudzveidības un ideju daudzveidības nozīmīgumu izglītības procesā. Tās ir divas pašos pamatos atšķirīgas metodoloģiskas pieejas, kuras veido pamatu sīvai cīņai mūsdienu pedagoģijas, socioloģijas un menedžmenta jomās. Minētie pretmeti veido divas dažādas pasaules, divus atšķirīgus domāšanas veidus un pasaules uztveres - tā ir akadēmiskā (zinātnes) pasaule un biznesa (pielietojuma, arī tehnikas) pasaule. Akadēmiskajā pasaulē galvenais ir idejas (zinātne par garu, zinātne par cilvēka esamību, zinātne par dabu, ...)  un garīgu vērtību radīšana. Biznesa pasaulē galvenais ir lietas (reālas, sataustāms lietas, kuras var pirkt un pārdot, kuras var praktiski izmantot, kas nes peļņu) un materiālu vērtību radīšana (skat.1.zīm.). Šīs principiālās atšķirības ir izveidojušas divus izglītības  veidus - akadēmisko izglītību un profesionālo izglītību. Akadēmiskā pasaule ir radījusi universitātes un gadsimtu gaitā ir konsekventi sargājušas savu konservatīvo autonomitāti. Akadēmiskā pasaule māca sadarbību un savstarpējo cieņu. Biznesa pasaule ir radījusi tirgu (un biržu), kur galvenais ir peļņas iegūšana, un ir bijusi daudz elastīgāka par akadēmisko pasauli. Biznesa pasaule māca konkurenci, kura tiek uzskatīta par darbības stimulējošo faktoru, un pelņas iegūšanu  ar visiem iespējamiem līdzekļiem.

Katrai no tām ir savas vērtības: akadēmiskās pasaules vērtības ir cilvēka cildenums - zinātniskums (patiesība), estētiskums (skaistums) un ētiskums (morāle, labestība). Akadēmiskā pasaule balstās uz zinātniski izzinātiem dabas un sabiedrības likumiem un pasaules izziņā veido jaunas hipotēzes par izzināmo procesu. Biznesa pasaules galvenā vērtība ir peļņa (spēja “uzvārīties”) un tās ieguve ar jebkuriem līdzekļiem. Biznesa pasaule balstās uz cilvēku radītiem sabiedriskās dzīves spēles noteikumiem jeb juridiskajiem likumiem Cilvēku radītie juridiskie likumi un dabas noteiktie likumi veido pretrunas. Dabas noteiktie likumi balstās uz dabas likumsakarībām, bet cilvēku radītie juridiskie likumi bieži ir politisko partiju pasūtījums aiz kurām stāv biznesa intereses. Pretstatus starp abām pasaulēm raksturo dabas tikumības un juridiskās likumības pretī stāvēšana.

Mūsdienās notiek ļoti intensīva akadēmiskās un profesionālās izglītības mijiedarbība. No vienas puses notiek tikumības un likumības izolēta kultivēšana, neapzinoties šo divu pasauļu fundamentālo vienotību cilvēces pastāvēšanā un attīstībā. No otras puses, tā vietā, lai pretstatus saprātīgi un demokrātiski sintezētu, notiek prasta abu pasauļu sajaukšana. Ievedot tirgus nosacījumus (konkurenci) akadēmiskajā (sadarbības) jomā, var rasties un jau ir radušās nopietnas problēmas izglītības sistēmu efektīvā darbībā.

1. zīmējums.      Dzīves  pretstati un to vienotība izglītībā.

Izglītības mērķis ir nodrošināt iespējas pacelties pāri pretrunām un paskatīties uz abām pasaulēm, no augstāka līmeņa, jo tikai tad var rast saprātīgus risinājumus. Diemžēl šī pacelšanās ne vienmēr īstenojas.

Pasaule, Eiropa, Latvija

Pēdējās desmitgades laikā Latvija politiski un ekonomiski ir nepārtraukti virzījusies uz Eiropas Savienību, uz atgriešanos Eiropas kultūrā un civilizācijā. Formulētais atjaunotās politikās un ekonomiskās sistēmas mērķis ir paaugstināt Latvijas iedzīvotāju dzīves līmeni atbilstoši Eiropas Savienības raksturīgajiem standartiem. Viens no valsts dzīves līmeni raksturojošajiem kritērijiem ir iedzīvotāju izglītotība. 

Eiropas Savienība ir veidojusies balstoties uz biznesa interesēm, tātad tur galvenais ir juridisko likumu ievērošana un tāpēc arī notiek  valstu juridiskās likumdošanas saskaņošana. Taču, gods kam gods, pašreiz notiek arī Eiropas akadēmiskās pasaules aktivizēšanās, jo bez tās nav un nebūs iecerētās attīstības nākotnē.

Pasaule ir kļuvusi par globālo sādžu (global village), kurās strauji iespiežas Rietumu civilizācija un kultūra, pateicoties datorizācijas attīstībai. Mēs visi (pasaules iedzīvotāji) esam kļuvuši par globālās patērētājsabiedrības locekļiem, tas ir radījis daudzu mazo valstu ekonomikas nestabilitāti. Visa pasaule ir kļuvusi par lielu tirgu, kas savukārt rada iedzīvotājos šaubas par nākotni. Tās ir radikālas šaubas, jo nav pārliecības, par normālu dzīvi. Pasaules biznesa globalizācija ir radījusi lielu atšķirību starp valstīm bagātības ziņā un visās valstīs krasi ir palielinājusies atšķirība starp bagātajiem un nabagajiem. Situācijā, kura izveidojusies pasaulē būtu grūti runāt nosaukt par tikumīgu (godīgu), bet pilnīgi droši varam apgalvot, ka viss ir noticis vairāk vai mazāk likumīgi.

Pasaules nestabilitāte atspoguļojas Latvijas nestabilitātē. Pēc Valsts psihiatrijas centra informācijas pēdējo desmit gadu laikā pašnāvību izdarījuši 8000 cilvēku t.i. 30 cilvēki uz 100000 Latvijas iedzīvotājiem gadā. Tas ir ļoti augsts rādītājs. Igaunijā ir līdzīga situācija, sliktāka situācija ir Lietuvā 44 cilvēki uz 100000 Lietuvas iedzīvotājiem gadā. Latvijā apmēram 150000 iedzīvotāju cieš no depresijas t.i. 6% no iedzīvotāju skaita. (Valsts psihiatrijas centra organizētās konferences “Aktuālās garīgās veselības problēmas Latvijai kā Eiropas valstij”  materiāli, 2000. gada aprīlis.)

Saskaņā ar UNCTAD pētījumiem (1996. gads) vidējais gada ienākums uz vienu iedzīvotāju vāji attīstītās valstīs  (560 miljonu iedzīvotāju) krītas, tas ir apmēram 300$ gadā. Attīstošās valstīs šis ienākums ir 906$ gadā un tajā pašā laikā industriāli attīstītās valstīs vidēji 21 598$ gadā.  Latvijā tas ir apmēram 2500$. ($2,430 pēc Pasaules Bankas statistikas no interneta mājas lapas). Saskaņā ar Pasaules Bankas institūta Attīstības ziņojuma (WBI Devolepment Report, Development Outreach, Vol.II., No.1. Winter 2000), pasaulē 1,2 miljardi cilvēku dzīvo zem nabadzības robežas, iztiekot ar 1$ dienā un 4,8 miljardi pasaules iedzīvotāju dzīvo  attīstošās valstīs. Kā šajā ziņojumā atzīst starptautiskie eksperti, ļoti maz ir darīts, lai līdzsvarotu jaunās ekonomikas struktūras ar jaunajām sociālajām struktūrām.

Pārejas valstīs pārmaiņu laikā notiek cīņa starp demokrātiem un augstu peļņu alkstošo “jaunizepto” eliti. Ja vienkāršie cilvēki (vēlētāji un arī nodokļu maksātāji) to sapratīs un kļūs brīvi, tad reformas uzvarēs, jo demokrātija nav iespējama tirgū. (John Ralston Saul, Globalozation: the Choise before us. In: Development Outreach, Vol.II., No.1. Winter 2000).

No intervijas ar Islandes valsts prezidentu Olafuru Ragnaru Grimsonu. Globalizācijas attīstības gaitā ir parādījusies tendence domāt, ka viss atrisināsies ar to vien, ka mēs ļaujam brīvi darboties un valdīt tirgus spēkiem, ka līdz ar to sabiebrība kļūs “laba”. Tomēr tirgus nav tas instruments, kas padara sabiedrību par “labu sabiedrību”- tirgus ir mehānisms, kas rada pārticību, ko savukārt var izmantot sabiedrības uzlabošanai. Un tas ir uzdevums, ko pagaidām nav atrisinājuši ne mēs, ne jūs, ne ASV, ne Lielbritānija, ne Vācija, ne Francija - neviens. Ja mēs nepārtraukti stiprinātu demokrātiskos procesus, tad būtu iespējams darīt galu spriedzei mūsu sabiedrībās, jo šī spriedze savā būtībā ir ļoti postoša un traucējoša. Viesturs Serdāns. Zeme, kurā neaug koki. Ceļojuma piezīmes. Lauku Avīze. Nr.45(1111), 2000.gada 15.aprīlī.

Galvenās 21 gadsimta pretrunas un to risinājumi (pēc Delora):

- pretruna starp globālo un lokālo. Cilvēkiem nepieciešams pakāpeniski kļūt par pasaules pilsoņiem nezaudējot savas saknes un turpinot aktīvi strādāt savas nācijas un savas dzimtās pilsētas vai pagasta labā.

- pretruna starp universālo un individuālo. Kultūra kļūst ar vien globālāka, bet tas ir tikai daļēji. Mums jāievēro globalizācijas solījumi un risks, ka var tikt aizmirstas katra cilvēka unikālās individuālās īpašības. Kā arī tos, kas izvēlējušies savu nākotni, lai attīstītu savas iespējas, kuras tiek balstītas savās tradīcijās un kultūrā. Tas liek mums būt uzmanīgiem ar mūsdienu sasniegumiem. 

- pretruna starp tradicionālo un moderno, tā ir daļa no iepriekšējās problēmas. Kā būtu iespējams pieņemt izmaiņas neatsakoties no savas pagātnes. Kā būtu iespējams iegūt neatkarīgu un brīvu savas zemes attīstību, pieņemot zinātniskā progresa idejas. Tas ir izaicinājums jaunajām tehnoloģijām.

- pretruna starp ilgtermiņa un īstermiņa stratēģiju. Tautas balss prasa tūlītēju un ātru problēmu risinājumu, bet daudzas problēmas prasa pacietīgu, ilglaicīgu, koncentrētu reformu stratēģiju. Šī pretruna parasti parādās izglītībā.

- pretruna starp konkurenci  un sadarbību. Tas ir klasisks strīda jautājums starp ekonomikas un socioloģijas stratēģiem un izglītības stratēģiem. Piedāvātie risinājumi nav izturējuši laika pārbaudi. Šodien daudzi vadītāji konkurences dēļ ir aizmirsuši galveno mērķi - lai katrs cilvēks varētu izmantot savas iespējas. Mūžiglītības kontekstā vajadzētu pārdomāt un atjaunot izglītības koncepciju, saskaņojot trīs spēkus: konkurenci, kā stimulējošu faktoru; sadarbību, kas  nostiprina katru darbību; un solidaritāti, kas visu apvieno.

- pretruna starp milzīgi straujo zināšanu pieaugumu un cilvēka iespējām to visu apgūt. Šeit varētu pieminēt jaunas nozares kā sevis izzināšana, fiziskās un garīgā veselības nodrošināšana, apkārtējas vides izzināšana un saglabāšana. Izglītības programmas tiek arvien vairāk pārslogotas. Tāpēc ir jāizstrādā precīza reformu stratēģija, nosakot prioritātes, kuras ļautu, saglabājot izglītības pamata elementus, pareizi veidot katra izglītojamā dzīvi, ievērojot katra zināšanu līmeni, pieredzi un kultūru.

- beidzot, pretruna starp garīgo un materiālo pasauli. Cilvēce, pat ja to neizsaka atklāti, alkst pēc ideāla un vērtībām, kuras varētu saukt par normālām. Nav augstāka izglītība mērķa, kā katru izglītojamo pamudināt, ievērojot viņa tradīcijas, pārliecību un pie pilnīgas uzskatu pluralitātes, pacelt izglītojamā domas līdz pasaules universialitātes izpratnei, lai katrs izglītojamais savā veidā transcendētu pats sevi. Runa iet par cilvēces izdzīvošanu.

Eiropas Savienība ir radīta uz ekonomisku interešu bāzes un tās pamats ir ekonomiska rakstura vienošanās. Katrā no Eiropas Savienības valstīm ir diezgan atšķirīgas izglītības sistēmas. Eiropas Savienībā tās necenšas vienādot, bet tikai noteikt to savstarpējo salīdzināmību.

Kultūra un civilizācija

Kultūras jēdzienu lietoju kā tradicionālo normu un vērtību izpratni. Tā var atšķirties dažādas sociālās vidēs, bet  vairāk vai mazāk tās tiek ievērotas no paaudzes uz paaudzi. Sabiedrība kopumā veido kultūras izpratni, bet katram sabiedrības loceklim vai būt sava kultūras izpratne, Līdz ar to kultūrai ir divas dimensijas - sabiedriskā un personīgā (individuālā). Kultūras vērtības ir arhetipiskas, kuras izpaužas kultūras simbolos, bet personīgā līmenī parādās kā simbolu atspoguļojums dažādās vērtību nozīmēs.

Pēc industriālas revolūcijas sākas straujš ekonomisko un sociālo attiecību pārmaiņu laiks. Vecāku prasmju un pieredzes nozīmība joprojām dominēja, bet gan vecākiem, gan bērniem bija jākoriģē savi priekšstati. Pēc Otrā Pasaules kara sākas strauja informatizācijas attīstība. Bērni ienāk pilnīgi citā pasaulē nekā vecāki. Vecāku iegūtā iepriekšējā pieredze bērniem nav pielietojama. Tagad bieži bērni konsultē vecākus. Vecāki nekad nav bijuši tādos apstākļos, kā viņu bērni šajā vecumā. Pasaule nāk ar izaicinājumu, ar jaunām problēmām, ar jaunām iespējām pierādīt sevi. Ko tad mācīt? - To, ko mēs nesaprotam, vai to, ko saprotam? Un tad vēl TV veido savu kultūru - no tās ir grūti izvairīties. TV sevišķi iespaido bērnus līdz 10 gadu vecumam, jo vēl nav attīstījusies kritiskā domāšana.

Komunisma sistēmas sabrukuma iezīmēja Berlīnes mūra sagraušana. Beidzās Aukstais Karš un tika sagaidīts ka lielie globālie konflikti beigsies un veidosies harmoniska pasaule. Tomēr  tā bija ilūzija, pasaule nekļuva mierīgāka. Pasaulē palielinājās civilizāciju kultūru loma  un līdz ar to pretrunas starp tām. Pēc Hantingtona galvenās pasaules civilizācijas: Rietumu, Latīņamerikas, Āfrikas, Islama, Ķīnas, Hindu, ortodoksālā, Budistu un japāņu. Pretrunas starp šīm kultūrām pastiprina pretrunas starp pasaulē dominējošo Rietumu izglītības modeli un katras civilizācijas tradicionālo izglītības modeli. Rietumu kultūra  un līdz ar to Rietumu tradicionālā izglītība cenšas ar jebkuriem līdzekļiem saglabāt savu vadošo lomu pasaulē. (Samuel P.Huntington, The Clash of Civilizations and the Remarking of World Order. Simon&Schuster. N-Y. 1996.)

Veidojot izglītības nākotnes stratēģiju, nozīmīga vieta būtu jāierāda tradicionālo vērtību un normu (kultūras), kas nozīmīga lielākajai sabiedrības daļai, pārmantošanai. Svarīga loma būtu vispārcilvēcisko vērtību noskaidrošanai, kuras ir kopējas visiem (vai lielākajai daļai) sabiedrības.

Vispārcilvēciska vērtība, par ko neviens nešaubās, ir mīlestība. Mīlestība - pats būtiskākais cilvēka dzīvē. Mīlestība ir dzīves galvenais virzošais spēks - atteikšanās no sava Ego. Izglītības uzdevums ir mīlestības mācīšana. Mīlestības izpausmes forma materiālajā pasaulē varētu būt rūpes. Ja mīlestība būtu tik vienkārša, tad mēs nelietotu vārdu mīlestība, bet gan rūpes. Jaunajā derībā mīlestība grieķu valodā tiek apzīmēta ar trim vārdiem, bet latviski mēs lietojam tikai vienu. Jebkurš ceļš uz mīlestību ir ciešanas un mūsu uzticības pārbaude.

Tā ir domāšana - patiesas mīlestības saprāta gaisma..

Mīlestības pārdošana ir prostitūcija.

Ja mīlestība ir šīs pasaules jēdziens, tad jau viss ir kārtībā, bet ja mīlestība ir kaut kas vairāk, kā šīs pasaules parādība, ko tad? Brīvība ir izvēlēties, saprotot Dieva un Dabas likumus. Mēs esam ierobežoti, bet katra robeža ir jauns pārbaidījums, kas ved mūs uz jaunu pasauli. Brīvība ir izvēle un saskaņa ar Pasauli. Mums jāsaprot vērtības - garīgās un materiālās. Jāatbrīvojas no šaubām, lai nostātos uz Patiesības izzināšanas ceļa. Brīvība ir izzināšana, saprašana un ceļš uz Patiesību.

Izglītības iestādes  sociālā funkcija

Izglītība veido cilvēka inteliģenci (saprātīgu domāšanu un ētisku uzvedību) un sagatavo cilvēku dzīvei konkrētajā sabiedrībā.

Akadēmiskā izglītības programmas veido stingri noteiktu akadēmisko grādu iegūšanas sistēmu. Notiek lēna un pamatīga personu zinātniskā un/vai mākslinieciskā izglītošana. Akcents ir uz zināšanu iegūšanu un patiesības izzināšanu, ievērojot tikumību (ētiskās un estētiskās vērtības). Galvenais ir  vērtību apgūšana godīgā sadarbībā.

Profesionālās izglītības sistēmā veido pēc iespējas īsākas izglītības programmas un  galvenais to kritērijs ir iegūtās izglītības pielietojamība. Akcents tiek likts uz izglītojamā praktisko darbību un uz to, ko ikdienā varētu izmantot sev, savai profesijai un savam biznesam. Galvenais profesionālās izglītības mērķis ir  sagatavot praktiskai dzīvei konkurences apstākļos, likumības izmantošanai savu ērtību un vērtību likumīgai, bet tālu ne vienmēr tikumīgai iegūšanai. Tirgus attiecības nevar uzskatīt par sadarbību, kas dominē akadēmiskajā pasaulē.

Šodien izglītības iestādes bieži mēģina pielīdzināt biznesa iestādēm, kuras ātri nestu peļņu. Taču tāda izglītības iestāžu pielīdzināšana biznesa uzņēmumiem ir ļoti nevēlama, jo skolas un skolotāji nav uzņēmēji (konkurenti), bet gan godīgi sava darba veicēji (sadarboties spējīgi un sadarbību mācoši). Skolotāja sociāla loma tiek pazemināta, jo sabiedrībā par veiksminieku uzskata tikai uzņēmēju. Izglītības iestādes uzdevums būtu attīstīt katra skolēna līdzdalību un katra cilvēka iespējas attīstīties.   Valsts vai pašvaldību izglītības iestāde, it īpaši jau vispārizglītojošās skolas, nav biznesa uzņēmums, jo tās ar izglītību nevar tirgoties. Vispārējo izglītības programmu uzdevums ir nodot tālāk cilvēces mantojumu. Bizness, lai nestu peļņu, var būt neētisks. Ienesot biznesa pasaules noteikumus izglītības iestāžu vidē, tiek radīts sajukums. Izglītības iestāde nedrīkst darboties neētiski, bet globālo tirgu neinteresē vispārcilvēciskās vērtības, jo galvenais tirgus uzdevums ir maksimālas peļņas iegūšana ar jebkuriem līdzekļiem.

Izglītības iestādes it kā būtu demokrātisks iestādījums, bet tās veic nedemokrātiskas darbības - rada sociālo nevienlīdzību un nodarbojas ar sociālo atlasi, veicinot sabiedrības polarizāciju un statusa piešķiršanu.

Latvijas izglītības sistēmai, kā valsts sastāvdaļai, ir uzliktas sekojošas prasības:

1. Nodrošināt iespēju visiem iedzīvotājiem iegūt zināšanas, prasmes un attieksmes dzīvei Eiropeiski demokrātiskā sabiedrībā.

2. Nodrošināt iedzīvotāju mūžizglītību, lai nodrošinātu cilvēkcienīgu dzīvi bezdarba apstākļos un lai paaugstinātu konkurētspēju jaunajos ekonomiskajos apstākļos.

3. Saglabāt valsts raksturīgo nacionālo izglītojošo kultūrvidi intensīvas starptautiskās sadarbības un konkurences apstākļos.

Līdz ar to izglītības sistēmas nozīmīgi uzdevumi būtu:

1.    Vispārcilvēcisko vērtību apzināšanas un pārmantošanas nodrošināšana un izglītojamā personības attīstība.

2.    Izglītojamo selekcija, statusa piešķiršana, sagatavošana sociālo lomu izpildei.

Izglītojamo sadalījums

Ir skaidrs, ka visiem cilvēkiem spējas nav vienādas. Tomēr demokrātiskā sabiedrība tradicionāli piedāvā visiem vienādas izglītības iespējas. Tradicionālā izglītība ir nopietns šķērslis ģeniāliem cilvēkiem - palasiet ģeniālu cilvēku biogrāfijas - daudzi no viņiem skolu ir izjutuši kā cietumu un savas personības attīstības ierobežotāju. Eiropas tradicionālā vispārējā izglītība neļauj izvirzīties ģēnijiem (tiem, kas spēj radīt kaut ko principiāli jaunu). Vispārējā izglītība atlasa un atbalsta talantus (izpildītājus, kuri spēj veiksmīgi izpildīt esošos uzdevumus - labi risināt uzdevumus, labi spēlēt mūzikas instrumentus, vai labi zīmēt, bet viņi nav revolucionāri vai jaunrades ceļa gājēji). Tradicionālā izglītība darbojas kā siets, lai atlasītu no sabiedrības neciešamos “normālos” cilvēkus Eiropas tradicionālās kultūras turpināšanai.

Vīriešiem ir daudz grūtāk ievērot nogurdinošo laika sietu nekā sievietēm. Droši vien tas ir viens no iemesliem kāpēc pasaulē arvien vairāk sieviešu kļūst par skolotājām. Vīriešu deficīts skolu kolektīvos rada nopietnus trūkumus jaunatnes socializācijas procesā. Nedaudzie skolotāji  - vīrieši (pārsvarā fizkultūras, darbmācības, informātikas, matemātikas un fizikas skolotāji) izjūt psiholoģisku diskomfortu, zināmu izolētību pedagoģiskajā kolektīvā.  Baltijas valstīs jau ir notikusi pilnīga vispārizglītojošo izglītības iestāžu pedagogu profesijas feminizācija.

Acīmredzot līdzīgu iemeslu dēļ vīriešu dzimtes jaunieši daudz mazāk mācās vidusskolās un augstskolās.

Darba tirgū šodien ar vidējo izglītību iekļūt ir grūti un tāpēc notiek augstskolu “šturmēšana”. Latvijā strauji pieaug augstskolās iestājušos skaits, kas zināmā mērā liecina arī par jaunu cilvēku nestabilitātes sajūtu un par ekonomiskās situācijas nestabilitāti. Augstākā izglītība Latvijā tradicionāli ir vairāk vai mazāk ir akadēmiska. Nestabilā ekonomiskā stāvoklī cilvēki tiecas pēc stabilām vērtībām un Latvijā akadēmiskā izglītība pilnīgi tiek uzskatīta par stabilu vērtību.

Pēc pamatskolas jaunieši arvien vairāk izvēlas vispārizglītojošās vidusskolas nevis profesionālās izglītības iestādes. Iemesli varētu būt tādi paši, kā augstākās izglītības gadījumā.

Diemžēl, te nu atsedzas spēju problēma: ne visi spēj izglītoties vispārteorētiski ievirzītās vispārējās vidējās izglītības programmās un akadēmiskajās studiju programmās. Te arī sākās no darba tirgus izstumto jeb bezdarbnieku problēma. Un tā ir problēma ar ļoti vāji spējīgiem un ļoti spējīgiem.

Mocarts rakstīja mūziku jau bērnībā, Fišers kļuva par lielmeistaru pirms desmit gadu vecuma. Ģēnijs ir jaunradītājs un līdz ar to esošās sistēmas noliedzējs. Brīvs cilvēks nav ieliekams izglītības formālo standartu rāmī. Kas būtu jādara, lai ģēniji varētu normāli attīstīties”? Kā izglītojamais būtu jāmāca, lai kļūtu par ģēniju? Kas būtu jādara, lai atrastu ģēnijus?  un ko darīsim ar vāji spējīgiem.?

Pedagogi

Pedagoga darbu nevar uzskatīt par tehnisku darbu, tas ir radošs darbs. Pedagogi ir frustrācijas stāvoklī, jo no viņiem prasa, lai tiktu veidota skolnieka personība, lai pedagogs dotu ne tikai zināšanas, bet arī trenētu prasmes un veidotu savu audzēkņu attieksmes. Pedagogs strādā bīstamos darba apstākļos. Varētu droši uzskatīt, ka nākotnē jānotiek revolūcijai pedagoga darbā.

Pedagogu var salīdzināt ar orķestra diriģentu. Orķestra priekšā mēs negribam redzēt cilvēku, kurš nespēj radīt svētku sajūtu. Diriģentam ir jārūpējas par mūziķu labsajūtu, jābūt mazliet distancētam no mūziķiem, mazliet jābūt despotam, tikai vajag prast novilkt robežu, lai cilvēki nejustos pazemoti un nedroši. Orķestris var mīlēt savu diriģentu, kurš ir stingrs, prasīgs, bet nav žultaini ļauns. Ideālam diriģentam jābūt skaistam, valdonīgam, cildenam aktierim un noslēpumainam. Orķestris ir kā zirgs, kurš vienmēr mēģina nomest no savas muguras jātnieku. Vajag ļaut orķestrim spēlēt - viņi jau spēlēs paši, tu vienkārši viņus ved uz priekšu un tad, kad tu tiešām izdari kādu kustību, tad visi tam pievērš uzmanību. Nekad visu nevar parādīt ar rokām.

Pēc Ventspils rajona vispārizglītojošo izglītības iestāžu pedagogu aptaujas, pedagogs sevi redz kā strādīgu, vīlušos, ideālistisku, piemānītu, kas liecina par pedagoga neapmierinātību, satraukumu (samulsumu), dažkārt bezizejas sajūtu. Pedagogam kā tikumiskam cilvēkam ir smagi apzināties ideālu zušanu, grūti piedot piemānīšanu, savu vilšanos un šodienas skepsi. Tomēr neskatoties uz to lielākā daļa pedagogu ir uzticīgi savam darbam.

Anekdote:  Mākoņos nomaldījies gaisa balons izlido virs klaja lauka, kurā rosās cilvēki. Lidotāji no gaisa balona sauc lauka esošajiem.

- Kur mēs esam?

-Jūs esat balonā.

Gaisa balona lidotāji ir apmulsuši par šādu atbildi un jautā vēlreiz:

- Kur jūs esat?

- Mēs esam uz lauka.

Gaisa balona lidotāji apspriežas un jautā uz zemes esošajiem.

- Vai tik Jūs neesat pedagogi?       

- Jā, mēs esam, bet kā jūs to zināt?

- Jūsu atbildes ir skaidras un precīzas, bet nav pielietojamas.

Likumība un tikumība

Eiropas kultūras tradīcijas nosaka, ka dzīvē galvenais ir likumība un nevis tikumība. Tas nāk jau no Romas laikiem, jo Romas likumdošana tika radīta, lai patriciešu mazākums valdītu pār plebeju vairākumu. Mūsdienu Eiropas likumdošana balstās uz Romas tiesību tradīcijām.

Varētu domāt, ka reliģijas ir garīguma un vērtību nesēji pasaulē. Tomēr reliģijas nav tolerantas pret daudzveidību. Reliģiskās morāles ierobežotība - piedots tiek tikai tam, kurš paņem “pareizo” reliģiju, nevis tam, kurš godīgi dzīvo, bet piekopj citu ticību. Nogalina tikai par to, ka cilvēks ir godīgs, bet nepieder “pareizai” ticībai. Tas varētu būt nepārtraukto karu cēlonis  pasaulē. Reliģijas pielieto karojošu misionismu, varmācīgu savas ticības uzspiešanu citiem.  Tas ir saistīts ar vienīgās patiesības sindromu un “dievišķās” varas kārdinājumu. Ticība “vienīgajai patiesībai” rada iluzoru pārliecību par vienīgi pareizo - “dievišķo” ticību un “cilvēcisko” rīcību. Tās ir dīvains loģiskais aplis, kas rada ortodoksālismu, dogmatismu, fundamentālismu un fanātismu - slazdus, kur tiek noķerta vienīgā patiesība un tajā pazūd sirdsapziņa un veselais saprāts.

2.zīmējums.  Cildenais cilvēks - patiesais, labais un skaistais, veidojas izglītības procesā apgūstot zināšanas, prasmes un attieksmes.

2000.gada maijā notika Valsts cilvēktiesību biroja rīkotā apaļā galda diskusija par tiesībām uz domu, apziņas un reliģijas brīvību. LU Teoloģijas fakultātes dekāns Juris Cālītis atzina, ka reliģiskas organizācijas nav samierināmas. Tās nāk ar pieteikumu ka šī dzīve ir jāpilnveido. Reliģiskas organizācijas aicina uz radikālām pārmaiņām un līdz ar to  konfliktē savā starpā, jo katra draudze savu mācību uzskata par vienīgo pareizo, bet konkurējošo mācību par “pupu mizām”. Reliģisko draudžu pārstāvji uzskata, ka tikai viņi ir pelnījuši reliģija brīvību, bet citādi domājošiem tā nepienākas. Konkurence var sasniegt kara fāzi un padomju cilvēkam pazīstamo karojošo ateismu nomainīs karojošās reliģijas.

Vērtības

Vispārcilvēcīgais vieno cilvēkus un palīdz radīt un apgūt vispārcilvēciskās vērtības. Cildenums ir cilvēka augstākā vērtība. Cildenums cilvēkā izpaužas kā prāta īstenojums, cilvēks spēj kontrolēt savu motivāciju un novērtēt pasaules skaistumu. Cildenums izpaužas cilvēka intelektā (patiesība), morālē (labestība) un estētiskajos uzskatos (skaistums). (Skat. 2. zīm.)

Izglītība veidojot cilvēka zināšanas, prasmes un attieksmes, palīdz saprast un apgūt mūžīgās vērtības - patiesību, labestību un skaistumu. Izglītības procesā ir nesteidzoties un harmoniski jāattīsta cilvēka  trīs galvenie raksturojumi - prāts, tikums un darbs, jeb J.Pestalocija terminoloģijā - galva, sirds un rokas. (Hermane V. J.Cimze I Tautas atmodas laikmeta darbinieks. - R.: LMA, 1994.)

Vērtību kopšana nozīmē - vērtību radīšanu un īstenošanu sevī pašā un citos cilvēkos, kā arī lietās. Vērtību kopšana sevī pašā ir pašaudzināšana. Vērtību apzinīga īstenošana cilvēku mijiedarbības procesā ir līdzcilvēku audzināšana.

Iepriekš minētais atsedz vienu izglītības procesa īstenošanas stratēģiskajiem ceļiem gan vērtību apguvi izglītības procesā, gan zināšanu, iemaņu un attieksmju veidošanu vērtību kontekstā.

Pasaules individualitātes (iedzīvotāji) var vienoties un viņiem jāvienojas par labākas pasaules veidošanu. Nepieciešams apzināties, ka vispārcilvēcīgās garīgās vērtības stāv pāri reliģiskajām, politiskām, ekonomiskām, kultūras, profesionālajām un etniskajām interesēm. Nepieciešams veidot drošu vidi, kurā individualitātes (cilvēki) varētu skaidri izteikt vispārcilvēcīgās garīgās vērtības individuāli un kolektīvi. Nepieciešams piedāvāt pašattīstošas metodes, kuras stiprinātu katra cilvēka vispārcilvēcīgās garīgās vērtības.

Vispārcilvēcīgo garīgo vērtību apguve ir saistīta ar katra cilvēka iekšējo pozitīvo izaugsmi, kas ietekmē visas pasaules pozitīvo pārveidošanos. Pasaule kļūs labāka, ja katrs no mums kaut nedaudz kļūs labāks.

Divpadsmit augstākās vispārcilvēcīgās garīgās vērtības ir sadarbība, brīvība, laime, godīgums, pazemība, mīlestība, miers, cieņa, atbildība, vienkāršība, iecietība un  vienotība. Living Values: A guidebook, A publication of the Brahma Kumaris World Spiritual University in Honor of the Fiftieth Anniversary of the  United Nations, London, 1995

Vērtības, kuras būtu jāapgūst izglītības programmās, lai izglītojamais iegūtu garīgu, morālu, sociālu un kulturālu attīstību, varētu iedalīt četrās daļās [Nick Tate]:

1. Pats. Vērtības sev pašam kā unikālai personībai, kura garīgi, morāli, intelektuāli un fiziski aug un attīstās visas dzīves garumā. Sevis vērtības apzināšana.

Paša vērtības ir:

- sava rakstura stipro un vājo pušu saprašanas attīstīšana;

- pašcieņas un pašdisciplīnas attīstīšana;

- savas dzīves jēgas un mērķa noskaidrošana un uz šī pamata izlemt, kā mēs domāsim kā mūsu dzīves būtu jānodzīvo;

- atbildība par sava talanta, tiesību un iespēju izmantošanu;

- tiekšanās pēc zināšanām, gudrības un saprašanas visas dzīves laikā;

- atbildības uzņemšanās savu iespēju robežās par savu dzīvi. 

2. Citi. Attiecības ar citiem. Mēs dodam savas vērtības citiem un saņemam vērtības no citiem. Vērtības kā attiecības ir nozīmīgas sevis attīstībai, kā arī sevis un citu nodrošināšanai ar savstarpēji veiksmīgu sadarbību.

Balstoties uz šo vērtību mums vajadzētu:

- cienīt citus, ietverot arī bērnus;

- rūpēties par citiem un praktizēt labu gribu mūsu izturoties pret citiem;

- parādīt citiem viņu vērtību;

- iematot uzticību, atbildību un paļāvību;

- strādāt ar citiem sadarbojoties;

- cienīt un ievērot citu noslēpumus un īpašumu;

-  atrisināt strīdus un domstarpības miermīlīgi un ar savstarpēju sapratni. 

3. Sabiedrība. Vērtības kā patiesības, brīvības, likumības, cilvēku tiesību ievērošana sabiedrības kopējā labuma iegūšanai. Ietverot arī ģimenes vērtības kā mīlestības avotu un rūpes par ģimenes locekļiem, kā bāzi, kuru veido cilvēku rūpes vienam par otru.

Balstoties uz šo vērtību mums vajadzētu:

- saprast un ievērot savu pilsonisko atbildību;

- atteikties neatbalstīt vērtības vai darbības, kuras var būt kaitīgas sabiedrībai vai citiem cilvēkiem;

- atbalstīt laulības noslēgšanu;

- atzīt ka mīlestība un uzticība ir nepieciešama drošai un laimīgai bērnībai un to var nodrošināt dažāda veida ģimenēs;

- palīdzēt cilvēkiem apgūt likumus un juridiskos jautājumus;

- pašam ievērot likumus un mudināt citus darīt to pašu;

- cienīt reliģisko un kultūras dažādību;

- sekmēt visu izdevīgumu;

- atbalstīt tos, kuri nevar paši uzturēt cienīgu dzīves stilu;

- veicināt visu sabiedrības sektoru piedalīšanos demokrātiskos procesos;

- dot godīgu ieguldījumu kultūras un ekonomiskos resursos;

- veidot patiesu, atklātu, godīgu un labvēlīgu savu sabiedrisko un privāto dzīvi.

4. Vide. Vide kā vērtība, kas ietver dabas un cilvēku radīto, kas ir dzīves ietvars un avots brīnumam un iedvesmai.

Balstoties uz šo vērtību mums vajadzētu:

- pieņemt, ka mūsu atbildība ir nodrošināt piemērotu vidi nākošām paaudzēm;

- saprast cilvēku vietu dabā;

- saprast mūsu atbildību pret citām dzīvnieku sugām;

- nodrošināt, ka attīstība var būt  attaisnojama;

- saglabāt dabas  līdzsvaru un dažādību visur kur tas ir iespējams;

- saglabāt interesantus un skaistus dabas stūrīšus nākošām paaudzēm;

- salabot, kur tas ir iespējams, sabojāto dabisko vidi, izmantojot cilvēcisko attīstību vai citos veidos.

Pēc Delora izglītība mūža garumā balstās uz četriem pīlāriem: mācīties izzināt, mācīties darīt, mācīties dzīvot kopā, un mācīties dzīvot.

Mācīties izzināt (to know), jāsavieno ar plašām vispārējām zināšanām un iespēju padziļināti izzināt nedaudzas zinātņu nozares. Tas nozīmē arī spēju apgūt  kā mācīties, lai varētu izmantot iespējas, ko dod mācīšanās dzīves garumā.

Mācīties darīt (to do), lai iegūtu ne tikai profesionālo kvalifikāciju, bet visplašākā nozīmē kompetenci, kas dod spējas atrisināt visdažādākās situācijas un prasmi strādāt  grupā. Tāpat jāmācās strādāt dažādos  sociālos un darba apstākļos, ar kuriem var saskarties jaunieši, vai nu neformāli (savā nacionālajā vai apvidus kontekstā), vai formāli (dažādi klātienes kursi).

Mācīties dzīvot kopā (to live together), attīstīt sevī spēju saprast citus, sajust savstarpējo saistību, veidot kopējus projektus un būt spējīgam atrisināt konfliktus, ievērojot plurālismu, savstarpējo saprašanos un mieru, kā vērtības.

Mācīties būt (to be), lai attīstītu savu personību un varētu neatkarīgi strādāt, savu neatkarību spriedumos  un  savu personīgo atbildību. Šajā izglītības aspektā jāievēro katra izglītojamā potenciālās iespējas: atmiņu, spiešanas spēju, estētiskās jūtas, fiziskās iespējas un komunikācijas spējas.

Ievērojot Latvijas izglītības koncepcijas noteikto izglītotības satura universālā struktūru, var izveidot matricu un to salīdzināt ar Delora četriem izglītības pīlāriem (skat. 3.zīm.).

3.zīmējums. Izglītotības satura universālās struktūras salīdzinājums ar Delora izglītības pīlāriem.

Analizējot Delora pīlāru darbība pārklājumu ar Latvijas izglītības koncepcijas noteikto izglītotības satura universālo struktūras matricu, redzam, ka Delora pīlāri nepārklāj matricas rūtiņu – cilvēka attieksme pret dabas un tehnikas vidi un tikai nosacīti pārklāj attieksmju kolonu.

Tradicionālā izglītības cenšas pievērst galveno uzmanību zināšanu ieguvei, nepiegriežot pienācīgu vērību prasmēm un attieksmēm. Mūsdienu profesionāli orientētā izglītība pievērš nopietnu uzmanību prasmēm, bet mēģina noliegt zināšanu nozīmīgumu un pavisam aizmirstot par attieksmēm.  Izglītības sistēma būtu jāapskata no veseluma viedokļa, ietverot tajā zināšanas, prasmes un attieksmes. Šāds skats uz izglītību varētu iedvesmot un orientēt izglītības sistēmas reformas, vai nu jaunu izglītības programmu un standartu izstrādi, vai veidot jaunu izglītības politiku.

Tiek uzskatīts, ka nākotnē izglītojamam tiks uzstādītas divas galvenās prasības: profesionālā kompetence un sociālā kompetence, kuras saistītas ar mūžizglītību, bet ar to vien nepietiek, jo aizmirstam attieksmes un vērtības. Izglītība kā vispārcilvēcisko vērtību radīšanas, apgūšanas un iegūšanas process ir nozīmīgs personas socializācijas procesā. Izglītības iestāde ir izglītojamo socializācijas vieta un tās nozīmīgums vērtību veidošanas procesā ir iespējami jāpalielina turpmākajos nākošā gadsimta gados. Vērtību audzināšanas pastiprināšana ir viens no galvenajiem nākotnes izglītības uzdevumiem. Mērķis ir veidot personību, kura apguvusi nemainīgās un mūžīgās vērtības, kura spēj sintezēt savas dzīves ētiskos, estētiskos un zinātniskos (analītiski - sintētiskos) pīlārus, kā brīva personība.

Nepieciešams izglītības procesā sakārtot sevi, noskaņot kā mūzikas instrumentu, lai varētu atsaukties (rezonēt) ar  augstākām vērtībām. Tas nozīmē, ka mums jāmaina izpratne par apkārtējo pasauli, par cilvēka vietu pasaulē, par cilvēku un par cilvēka dziļāko jēgu, cilvēka attīstībai priekšplānā izvirzot mūžīgas vērtības, kas ietvertu cilvēka garīgo, morālo, sociālo un kulturālo audzināšanu.

Izglītības virsuzdevums nākotnē ir cildenu cilvēku audzināšana.  

Literatūra.

1.    Andris Broks. Izglītības sistemoloģija. Raka. Rīga. 2000.
2.    Inārs Beļickis, Izglītības alternatīvās teorijas, RAKA, 1997, Rīga
3.    Education for All. Warsaw Regional Conference. 6-7-8 February 2000. Working Documents. UNESCO 2000.
4.    Jacques Delors, Learning: The Treasure Within. Report to UNESCO of the International Commission on Education for the Twenty-first Century, UNESCO publishing, 1996 UNESCO Paris
5.    Samuel P.Huntington, The Clash of Civilizations and the Remarking of World Order. Simon&Schuster. N-Y. 1996.
6.    Izglītības un zinātnes ministrijas 1999.gada 25.oktobra rīkojums nr.565 Koncepcija audzināšanas darbībai pamatizglītības un vidējās izglītības iestādēs. Skolotājs 2/2000. Pielikums.
7.    Izglītības starptautiskās konferences Ženēvā 1996. gada 5. oktobrī “Rekomendācijas par pedagogu stāvokli sabiedrībā”, publicēti latviski 1998. gada 30. jūnija izglītības darbinieku un skolēnu konferences “Izglītība XXI gadsimtā: līdzdalība pilsoniskas sabiedrības veidošanā” materiālos, UNESCO, Rīgā.
8.    Latvijas izglītības likumi. Izglītības un zinātnes ministrijas izdevums. 1999. Rīga. 
9.    Dainis Ozoliņš. Vienota pasaules aina - skolotāja izglītošanas pamats. Zinātniski praktiskā konference “Vispārējās izglītības reforma Latvijas Republikā”, Minstere IV - Jūrmala”, Tēžu krājums. 1993.gada 5. un 6.jūlijs.
10.Dainis Ozoliņš. Latvijas izglītības koncepcijas attīstības izglītības likumprojektā. Vispārizglītojošo vidusskolu un ģimnāziju direktoru konference: Vispārējā vidējā izglītība izglītības likumprojektu skatījumā. Rīga 1998.
11.Dainis Ozoliņš. Skola sociālo pārmaiņu attiecību sistēmā. Starptautiskās konferences materiāli. Sociālā pedagoģija un personības psiholoģiskā adaptācija mainīgajā sociālajā vidē. Rīga. RPIVA. Izdevniecība “Vārti”. 2000.
12.Māra Rubene. No tagadnes uz tagadni. Mūsdienu filozofija ētiskā taisnīguma meklējumos. Minerva. Rīga.1995.
13.Jānis Valbis, Dainis Ozoliņš. Latvijas izglītības politikas veidošanas problēmas. Latvijas universitātes 4. akadēmiskās konferences, izglītības zinātnes sekcijas materiāli, 1998.gada 20. janvāris, Rīga.
14.Edgars Imants Siliņš, Lielo patiesību meklējumi, Jumava, Rīga, 1999.
15.Nick Tate. Society’s Voice. In book: Education, Culture and Values. Volume IV. Moral Education and Pluralism. Ed. by Mal Leicester, Celia Modgil and Sohan Modgil. Falmer Press. London and New-York. 2000.