www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Ance, Anna, Annija
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Sirsnīgas sarunas ar Dievu13.10.2005

Viena no vissenākajām dziedniecības metodēm pasaulē ir lūgšana. Cilvēks skaita lūgšanu tāpēc, ka zina – un ja nezina, tad nojauš – savu piederību pie mūžības. Tajā izpaužas un ar to tiek uzturēta saistība ar Augstākajiem Spēkiem, ar Dievu, tas ir kā pastāvīgs atgādinājums par lūdzēja eksistenci.

Cilvēka tieksme savienoties, saplūst ar visu Augstāko vērojama visos laikos, visām tautām. Cilvēka gars tiecas atgriezties pie sava pirmavota, kontaktā ar to gūstot sev garīgo spēku. Šī savienošanās ir dabiska, un tās izpausmes ir atkarīgas no cilvēka garīgās attīstības. Pirmatnējais cilvēks to darīja instinktīvi, aiz bailēm, mūsdienu cilvēks to dara apzināti.

Lai lūgšanas veiktu savu uzdevumu, uzturētu sakarus ar Augstākajiem Spēkiem, tās jāskaita regulāri. Pastāvīgas lūgšanas kā vārdos, tā domās – tāpat kā vispār kāds vārds un doma – astrālajā sfērā rada nemitīgu vibrāciju, kura veido domtēlu, kas iemieso lūgšanas vārdos vai domās ietverto saturu. Kāda ir cilvēka lūgšana, tāds ir arī tās radītais domtēls, lūdzēja veidols.

Nejauša lūgšana lielākoties nesasniedz mērķi, tā nespēj izraisīt tik stipru vibrāciju, lai rastos noteikts un precīzs domtēls. Ne velti uzskata, ka lūgšanas jāskaita vienmēr vai arī nekad. Tiek domāts, ka paviršības, vieglprātības vai citu iemeslu dēļ pārtrauktus sakarus ir grūtāk atjaunot nekā nodibināt jaunus.

Protams, mēdz būt arī nejauši, taču tik spēcīgi motīvi, ka palīdzība tiek saņemta tūlīt. Vārdu brīnumu izraisa kritiskā brīdī kvēlas lūgšanas radīta spēcīga vibrācija un spilgts domtēls. Vienīgi attīstīts garīgums spēj vienā elpas vilcienā pacelt augšup cilvēka apziņu. Lūdzot mēs aiznesam sevi uz tālām pasaulēm un, juzdami, ka tās mums lemtas, uzdrīkstamies tām pieskarties.

Jau Kristus mācīja, ka lūgšanai jābūt garīgai. Ir pagājuši divi tūkstoši gadu, tomēr cilvēki vēl arvien nezina, kas ir lūgšana garā un pārliecībā. Tā nav apkarināšanās ar amuletiem, krustiem, skaitīšana tumšos kaktos, žēlastības dāvanu lūgšana, baznīcas prasību, rituālu un ceremoniju ievērošana. Tā ir lūgšana, kad, dominējot garīgumam, nozīmi zaudē fiziskais ar visām tā ārējām izpausmēm.

Rituāls ir svarīgs, nepieciešams cilvēces attīstības zemākajās pakāpēs, kad cilvēks pats vēl nespēj tikt skaidrībā par dažādiem sarežģītiem dzīves jautājumiem. Tāda cilvēka apziņai tad arī vajadzīgi norādījumi, noteikumi, ceremonijas, kas ir katra rituāla neatņemama sastāvdaļa un kas viņu notur zināmās robežās un ietvaros, veicinot pienākuma jūtas, pašdisciplinētības attīstīšanos, pašuzupurēšanos, jo lielākā daļa cilvēku pasaules izzināšanai izvēlējušies vissarežģītāko ceļu – noliegumu.

Pirmsākumos nepieciešamās un derīgās ceremonijas nav sarežģītas, to arī nav daudz. Cilvēcei attīstoties, šim skaitam jāsamazinās – jo pieaugušam jāprot staigāt pašam. Daudzie mūsdienu reliģiju rituāli, kuru dziļākā jēga ne vienmēr ir skaidra un saprotama, ieaudzina nepareizu uzskatu par rituālu nozīmīgumu, tos pārspīlējot, un nevirza uz garīgumu, pat iedarbojas kaitnieciski.

Ir brīnišķīgas lūgšanas, kuras lieliski izsaka dažādus cilvēka dvēseles noskaņojumus. Tādu lūgšanu atkārtošana rūgtos un smagos brīžos, kad gurst spēki un griba, nomocītajai dvēselei ir kā dziedinošs balzams, kas dod spirgtumu turpmāko šķēršļu pārvarēšanai. Vislabākā un pastāvīgākā lūgšana ir cilvēka pastāvīgais darbs, kas darīts apzinīgi, labprāt un ar mīlestību.

Lai ikdienas darbs kļūtu par lūgšanu, vajadzīga tikai attīstīta apziņa un cita attieksme pret darbu. Ar labi paveiktu darbu mēs Dievam atdodam atpakaļ to, kas saņemts. Dažos gadījumos tas var aizstāt lūgšanu. Taču lūgšana var būt nepieciešams darba priekšnoteikums un papildinājums. Nemitīgs darbs un nemitīgas lūgšanas rada mūsu pilnveidošanai nepieciešamo ritmu un uztur saistību ar Augstāko Pasauli.

Mākslu lūgt Dievu – šo vienu no grūtākajām mākslām – visā pilnībā var apgūt tikai garīgi attīstoties. Lielākā daļa nemaz neprot lūgt Dievu, un daudzi to atklāti atzīst. Ir jāatmet visas ar lūgšanu saistītās mehāniskās darbības – klanīšanās, krišana ceļos, krusta mešana, roku celšana pret debesīm un citas. Tad paliek kaut kas iekšējs, kas nāk no cilvēka apziņas dzīlēm un ir pati lūgšanas būtība, jo visas mehāniskās darbības, kas lūgšanu pavada, ir tikai lūgšanas ārējā izpausme.

Lai lūgšana sasniegtu mērķi, tai jābūt koncentrētai. Nevar lūgties, kad prātu aizņem citas domas. Lai koncentrētos, sakopotu domas, prātu novadītu sirdī un labvēlīgi ietekmētu dvēseli, vispirms vairākas minūtes nepieciešama klusēšana. Milzīgs maģisks spēks piemīt koncentrētai vairāku cilvēku lielas grupas klusēšanai.

Izlūgšanās sevis labā ir vēlāka laika parādība. Lūgšanai jābūt bez netīrām vēlmēm un egoistiskiem centieniem, jo vienīgi tīra lūgšana tiek uzklausīta. Tomēr lielākā daļa mūsdienu cilvēku neslēpj, ka, griežoties pie Augstākajiem spēkiem, lūdz Dieva žēlastību sev un nelaimi savam ienaidniekam. Daudz gudrāk ir lūgt svētību visai tautai, zemei, pasaulei, tad noteikti kādu daļu labumu gūsiet arī sev.

Lūgšanai jābūt priecīgai, tā var būt pausta skaistos tēlos. Mūzikas skaņās izteikta lūgšana noskaņo cilvēka dvēseli uz lūgšanu spēcīgāk nekā vārdi, jo skaņām piemīt īpašība kāpināt mūsu vibrācijas.

Agrāk pirms lūgšanas nomazgājās un apvilka tīras drānas. Tagad ir krāšņi virstērpi, bet viss pārējais aizmirsts. Neviena ticība nav likusi celt tempļus. Tie radušies pamazām – pēc cilvēka prāta kā godināšanas izpausme. Radies pat vesels kults: tempļu apbrīnošana.

Lūgšana ar savu iedarbību sasprindzina sirdi un no izplatījuma pievelk labākas domas. Nav svarīgi, kādā valodā lūgšana skan. Domai nav savas valodas. Toties tā iekļūst visur. Mehāniski atkārtoti, «iekalti» lūgšanu vārdi nedod rezultātus. Garīga un patiesa lūgšana ir sirds lūgšana, kas nāk no cilvēka apziņas, no sirds, nevis no prāta. Tikai tāda lūgšana sasniedz mērķi un ved uz savienošanos ar Augstāko Pasauli, tā neprasa īpašu laiku un vietu. Sirds ir tas orgāns, kas cilvēkam dots saskarsmei ar Dievu. Dievs jālūdz caur sirdi – ar prātu, kas iegājis sirdī.

Sirds lūgšanas augstākās pakāpes pamatā ir pareiza elpošanas māksla, apzināta elpošanas regulēšana un kontrole, noteiktu attiecību ieturēšana starp izelpu, elpas aizturi un ieelpu, kur galvenais akcents likts tieši uz elpas aizturi, tajā brīdī skaitot lūgšanu vārdus.

Visvairāk nepieciešams lūgt par savu veselību, par organisma attīrīšanu no slimībām. Tomēr nav nozīmes lūgt piedošanu, vienlaikus nelabojot savu dzīvi. Tāda pašnožēla būtībā ir liekulība. Šeit nelūdz grēku piedošanu, kā to piekopj baznīca, kad cilvēkam tiek piedots, jo viņš nožēlo izdarīto. Ar to nepietiek: Kosmosa cēloņu un seku likums nosaka, ka pārkāpumi arī jāizlabo.

Lūgšana ir laba jebkurā laikā, taču ir divi brīži, kad visvēlamāk vērsties pie Augstākās Pasaules: saulei lecot un pēc saulrieta. Sirsnīgas sarunas ar Dievu veido auras aizsarglauku.

Pat laicīgā vara neatsaucas, ja pie tās negriežas rakstiski. Lūgšana ir dzīves pamats, tā savieno ar Dieva Svētības straumi. Šī straume ir plaša, bet tai ir jāpievienojas.

No A.Klizovska darbiem sagatavojusi dziedniece Ilze PILIŅA


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv