„… Alķīmija un astroloģija – mūsdienās monopolāras zinātnes, jo to uzmanības centrā ir superjūtīgas parādības, kuras nevar būt zināmas cilvēkiem, kuriem nepiemīt superjūtīga uztveres spēja. Ķīmija nodarbojas ar fizisko matēriju, alķīmija – ar tās astrālajiem principiem. Astronomija pēta planētu un zvaigžņu fiziskos aspektus, astroloģija – to dvēseles ietekmi vienai uz otru un uz cilvēka mikrokosmu.

Ķīmija – tā ir zinātne, kuru var studēt jebkurš cilvēks, kuram piemīt viduvējas intelekta spējas un zināmas iemaņas, kuras nepieciešamas tās praktiskā pielietošanā.

Astronomija pieejama katram, kurš spējīgs izprast matemātiku, kuram piemīt loģika un fiziska redze.
Alķīmija – tā ir māksla, kuru nav iespējams apgūt bez dvēseles iepazīšanas.
Astroloģija nav izprotama tam, kurš nespēj just zvaigžņu ietekmi. Grāmatas, kuras interpretē alķīmiju un astroloģiju, saprotamas tam, kuram piemīt iekšējas uztveres spēks, bet no tiem, kuriem tas nepiemīt, to jēga aizslīd.
Tāpat viņiem nav iespējams izskaidrot šo grāmatu alegorisko nozīmi, jo, sakarā ar mūžīgo likumu spēku, garīgās patiesības nav iespējams izprast ar diskusiju palīdzību.
Jo vairāk noslīpēts intelekts ārēju un mākslīgu parādību uztveršanai, jo vieglāk tam zaudēt spēju saskatīt iekšēju garīgu realitāti; mūsdienu zinātnes progress un materiālās pasaules zināšanas ved uz to, ka vairums mūsdienu zinātnieku aizmirsuši saprast garīgas patiesības, bet daudzi tās vispār noliedz.
Dabā visam piemīt trīs aspekti. Alķīmijas augstākais aspekts ir netikumu transformācija par tikumiem ar labā mīlestības uguni, dvēseles attīrīšana ar ciešanām, Dievišķības pacelšana cilvēkā virs viņa dvēseles dzīvnieciskajiem elementiem. Zīme, kurā strādā alķīmiķis, ir krusts, jo cilvēks, paceldamies pār saviem brāļiem no dzīvnieku valsts, ar saviem materiālajiem elementiem, sakņojas zemē, ar dvēseli izprot dabas elementāros spēkus kā savu ciešanu un cilvēka nāves cēloni, bet viņa augstākā daba (viņa prāts), paceļoties pār dzīvnieciskām būtnēm, sasniedz debesu tīro atmosfēru.

Otrs alķīmijas aspekts – zināšanas par to elementu neredzamo dabu, kuri veido lietu astrālos ķermeņus. Katra lieta ir trīskārša, tai piemīt ķermenis un dvēsele, kurus kopā saista gars - kā cēlonis un likums. Fiziski ķermeņi pakļauti fiziskas matērijas ietekmei, dvēsele ietekmē dvēseles elementus, bet izglītota cilvēka apzinīgs gars kontrolē matērijas un dvēseles darbības. Ar gara spēku iespējams sublimēt materiālus elementus par neredzamiem, vai koagulēt neredzamas vielas, padarot tās par redzamām. Tāda veida parādības reizēm var vērot „spiritiskos seansos”, kaut gan alķīmiķis, kurš tos izsauc, tai laikā paliek neredzams.

Alķīmijas zemākais aspekts – tā ir fizisku vielu sagatavošana, attīrīšana un savienošana. No šīs alķīmijas daļas radās mūsdienu ķīmija, kura mūsdienās ir soli priekšā vecās ķīmijas zemākajam aspektam, bet pilnībā zaudējusi tās augstākos aspektus.
Tālākais ķīmijas zinātnes progress no jauna liks tai saskarties ar alķīmiju. Ķīmija sadala un savieno materiālas vielas noteiktās proporcijās, tā nevar izdalīt tīru vielu bez piemaisījumiem, bet tajā pašā laikā pamatelementus saglabā nemainīgus; alķīmija maina vienkāršu ķermeņu raksturu un paceļ tos augstākos esības līmeņos.
Lai šo spēju attīstītu, nepieciešams nevis vienkārši mehānisks darbs, bet radīšanas meistarība. Krāsotājs, kurš krāso sienu – ķīmiķis, viņa darbs prasa meistarību, bet ne ģenialitāti. Mākslinieks, kurš glezno gleznu, - alķīmiķis, jo viņš iemieso ideju un ieliek darbā savu dvēseli…”.

fragments no Franča Hartmana grāmatas „Paracelsa dzīve un viņa skolas būtība”.
www.rozenkreicers.lv