Visi vēlas kļūt laimīgi, bet ne visi zina, kā to panākt. Vairākums uzskata, ka laime ir materiālais nodrošinājums. Mazākums, gluži pretēji, ir pārliecināts, ka laimi sniedz vienīgi garīgums. Patiesībā ne viena, ne otra izpratne nav ideāla, jo laime ir līdzsvarā starp mūsu materiālajām vajadzībām un garīgajām tieksmēm. Labākais ceļš, kas ved uz šādu stāvokli, ir misticisma ceļš, kuru var formulēt kā likumu iepazīšanu un pielietošanu, kuri cilvēku saista ar Radītāju. Šo likumu ievērošana ļauj cilvēkam dzīvot harmonijā ar sevi un citiem cilvēkiem, dzīvot harmonijā ar apkārtējo dabu.
Harmonija ar sevi
Harmonija, kuru mums sevī jāsaglabā, attiecas uz mūsu ķermeni, prātu un emocijām. Protams, ja mēs pastāvīgi pārkāpsim dabas likumus, kuri pārvalda ķermeni, mēs nesaglabāsim labu veselību. Tāpēc saprotams, ka nepieciešams pret savu fizisko ķermeni izturēties ar vislielāko cieņu un neizjaukt sava ķermeņa harmoniju. Šis princips tāpat attiecas arī uz mentālo sfēru. Mūsu eksistences uz Zemes fakts liek mums pievērsties tai raksturīgām spējām. Prāts ir viena no galvenajām spējām, jo savu ikdienas dzīvi mēs veidojam pēc saviem spriedumiem. Jo vairāk mēs trenējam prātu veselīgās un derīgās pārdomās, jo vairāk mēs to padarām par tādu, kādam tam jābūt par instrumentu, kurš paredzēts, lai izpaustu labāko, kas ir mūsos. Ja mēs to vērsīsim uz nenozīmīgām vai netīrām lietām, mēs sarausim harmonisko saikni, kura mūs savieno ar dvēseli. Tātad mums pēc iespējas biežāk jādomā par mistiķa uzmanības cienīgām lietām. Interesantu darbu lasīšana, saturīga sižeta filmu noskatīšanās, pārdomas par nopietniem esības jautājumiem ir tipiski nodarbību veidi, kuri ļauj saglabāt mūsu prāta harmoniju. Kas attiecas uz emociju jomu, tad jūs ziniet, ka jūtas, kuras izsauc dusmas, patmīlība, skaudība, niknums utt., mūsu emocionālajam stāvoklim ir ļoti kaitīgas, tātad arī fiziskajam līdzsvaram kaitīgas. Pat ne tādas ārkārtējas emocijas, kuras nosaucām, bet arī bailes, uztraukums, skumjas ir kaitīgas mūsu harmonijai, kura nepieciešama visos mūsu eksistences aspektos. Tāpēc katram indivīdam jādara viss iespējamais, lai viņš atbilstu tīro un produktīvo emociju ritmam, jo nevar iepazīt Dziļo Mieru, paliekot negatīva vai satraukta emocionālā stāvokļa gūstā.
Harmonija ar citiem
Mēs nupat runājām par harmoniju, kuru nepieciešams saglabāt starp sevi un apkārtējiem cilvēkiem. Nav iespējams evolucionēt un pat vienkārši dzīvot bez regulāriem kontaktiem ar sev līdzīgiem. Cilvēks, būdams iemiesota būtne, nav tik neatkarīgs, kā viņam pašam liekas. Dzīve sabiedrībā ir nepieciešamība, jo neviens cilvēks, lai cik neatkarīgs viņš būtu, nespēj dzīvot laimīgi un pilnīgi, ja neapmierina savas iedzimtās prasības pēc saskarsmes. Bara instinkts cilvēkam lika dzīvot sabiedrībā un padarīt šo sabiedrību par savas ģimenes labklājības garantiju. Tā kā citi mums ir nepieciešami, tad mums jāizvairās no tādām savstarpējām attiecībām, kuras pamatojas uz spēku vai apspiešanu. Tas nozīmē, ka mums jādara viss iespējamais, lai ģimenē saglabātu harmoniju un dzīvotu labā saskaņā ar tiem, kuri atrodas mums blakus, vienalga, vai tā ir ģimene vai profesionālā vide, vai plašāks cilvēku sabiedrības loks. Patiešām, kas var būt smagāks par dzīvi pastāvīga konflikta vidē. Jāizvairās no jebkura konflikta starp sevi un apkārtējiem, jo tie satur visu pasaules karu iedīgļus. Harmonijai jākļūst par ģimenes un sabiedriskās dzīves zelta noteikumu. Tas nenozīmē, ka visiem vienādi jādomā, jārunā un jārīkojas, jo vienveidība ir evolūcijas ienaidnieks. Tas nozīmē, ka mums jādzīvo savstarpējā cieņā, vēloties atšķirības domās un rīcībā izmantot visu labā.
Harmonija ar dabu
Aplūkosim harmoniju, kuru mums jāsaglabā starp sevi un mūsu apkārtējo dabu. Var likties, ka šis apgalvojums varētu iztikt bez komentāriem, tas ir tik saprotams. Diemžēl atliek tikai paskatīties apkārt, lai konstatētu, līdz kādai pakāpei cilvēks sava slinkuma, savtīguma vai paviršības dēļ bez šaubīšanās grauj savas apkārtējās vides ekoloģisko līdzsvaru, par kura sekām kļūst atmosfēras, okeānu, saldūdens pazemes slāņu piesārņošana, mežu, augu un dzīvnieku sugu iznīcināšana, ģenētiskas manipulācijas ar augiem utt. Bet, starp citu, Dabai ir arī savas tiesības, bet cilvēkam pret Dabu ir tikai pienākumi. Kamēr viņš šo likumu nesapratīs, viņš turpinās graut vai bojāt savi vidi, un pēc tam piedzīvos savas rīcības sekas un tas jau notiek. Tāpēc katram cilvēkam jāsaprot, ka nedrīkst nesodīts graut šo dabisko kārtību, kurai mums jāpateicas par savu dzīvību. Šī dabiskā kārtība valdīja uz Zemes ilgi pirms cilvēka parādīšanās un nav nekādu šaubu, ka valdīs arī pēc viņa pazušanas, protams, ja vien planēta neaizies bojā apokalipsē. Misticisms arī šeit ir galvenais ceļš, kurš ved uz cilvēku un Dabas izlīgumu. Bez šī izlīguma cilvēce lemta pašiznīcināšanai, jo, apzināmies to mēs vai ne, jebkurš pāridarījums apkārtējai videi kaitē mums pašiem un sāk apdraudēt cilvēces izdzīvošanu.
Atceries, par šo komentu Tu teici - gluži lielisks. Kāpēc tad Tev gribējās saraut saiti? Vai bija pārāk daudz negatīvā mūsu tekstos, vai - nepietiekami daudz atļauts ielikt Tavējos? ;)?
Es gribētu saprast, kas to pārrāva... mēs vienkārši pateicām savas emocijas un pat neaizliedzām Tev tāpat turpināt, tikai izteicām, ko domājam par to.
Bet es aizsūtīšu Tev tāpat vienu puķi. Vel padomāšu, vai privāti vai publiski :))
Eze, Modrim16:54:35 26.06.2007
Jā, tā ir :))) Tie spēki, kurus jātur kopā harmonijā, drīkst būt neapvaldīti :))) tiem ir jābūt īstiem, nevis piefrizētiem :))
Es toreiz sakautrējos aizsūtīt Tev latvisko tulkojumu no zvaigžņu bērnu lapas par "daudzdimensiju attiecībām", komentā bija angliski, bet Tu pats par to tagad runā, tāpēc nocitēšu tagad:
-----------------------------------
Pieļaut pilnu izjūtu spektru.
Iespējams, ka par šo mums būs visgrūtāk vienoties. Tik daudzi no mums uzskata, ka labas attiecības ir tās, kurās jūs vienmēr esat pozitīvi un laimīgi un prieka pilni. Kurās citi vienmēr liek jums justies apmierinātam ar sevi. Bet daudzdimensiju stāvoklī attiecības ir pašizziņai un augsmei. Un jūsu partneris drīkst izaicināt jūs, lai palīdzētu jums augt un jūs drīkstat izaicināt viņu.
Šajā izaicinājumā drīkst apspēlēt dusmas un neapmierinātību, ļaujot partnerim to izjust, tikai nepieļaujot sajūtu, ka viņš tiek personīgi apdraudēts vai attiecības tiek apdraudētas.
Daudzdimensiju attiecības vienmēr izspēlē pilnu emociju spektru ne tikai pozitīvās izjūtas. Mūsu izaicinājums ir ļauties šīm tumšajām enerģijām un vadīt tās radošajā un līdzjūtības ceļā, zinot, ka tādējādi tās palīdzēs mums augt un piedzīvot arvien vairāk no sevis un no šīm attiecībām.
Atkal ļoti svarīgs ir līdzsvars. Pārāk daudz negatīvā, un attiecības pagriezīsies uz slikto, kļūs saniknotas un destruktīvas. Pārāk daudz pozitīvā, un radošais spraigums, kas veicina augsmi, kļūs neiespējams un attiecības var stagnēt.
http://www.starchildascension.org/starchild/relate.html
Andris 8,
14:37:34 10.07.2007
Ģirtam
Filosofija ir prātuļošana bez pieredzes .Bet pieredze rada dzeju .
wu, Modris
17:18:08 04.07.2007
> Kādēļ Tu vienmēr atkārto otra teikto? Manuprāt, tas nav vajadzīgs.
> Vai Tu baidies, ka tiksi pārprasts, ja nenorādīsi precīzu vietu, uz kuru
> Tu gribi reaģēt? Nebaidies, es nepārpratīšu.
Ne par bailēm ir runa, bet par sarunas efektifivāti. Es rūpējos par sarunu biedra laiku, lai viņam nav jālauza galva par kuru viņa sakāmo es esmu teicis savējo. Un arī par savējo laiku. Man pašam nepatīk pārjautāt un es negribu lai man pārjautā. Ja Tu visu saproti un Tev tas nav vajadzīgs, nu pacieties :)
Bet rezultātā tas pamatīgi samazina nenoteiktību sarunā un tā noturās konstruktīva un neizsmērējas, parādās iespēja nonākt pie rezultāta. Tas, protams, tikai gadījumos, kad sarunai ir tāds mērķis.
> Otrkārt, nevar mūžīgi runāt par kastītēm un visu attiecināt uz tām.
> Tas ir labi, ka Tu esi esi apzinājies to esamību. Nu, tad izej ārā no šī
> priekštata un liec to mierā! Citādi iznāk, it kā Tu visiem gribētu piesiet
> šīs kastītes.
Es nespēju, Modri. :))))) Tev nākas samierināties :))))
Modris,
16:53:47 04.07.2007
Starp citu, mani šīs sarunas internetā interesē tikai no diviem aspektiem: vai nu es varu iegūt kaut ko jaunu sev, vai arī paskaidrot kādam, kuram tas interesē to, kas man jau sen ir skaidrs. Taču sarunas par to, "kuram deguns ir garāks vai īsāks", vai arī, "kurš ir vairāk vai mazāk ambiciozs", manuprāt, nav sevišķi interesantas...
Modris, Wu,
16:39:43 04.07.2007
Kādēļ Tu vienmēr atkārto otra teikto? Manuprāt, tas nav vajadzīgs. Vai Tu baidies, ka tiksi pārprasts, ja nenorādīsi precīzu vietu, uz kuru Tu gribi reaģēt? Nebaidies, es nepārpratīšu. Otrkārt, nevar mūžīgi runāt par kastītēm un visu attiecināt uz tām. Tas ir labi, ka Tu esi esi apzinājies to esamību. Nu, tad izej ārā no šī priekštata un liec to mierā! Citādi iznāk, it kā Tu visiem gribētu piesiet šīs kastītes.
wu, Modris
16:22:05 04.07.2007
> Dimanta sutra vienkārši ir cits nosaukums šai pašai sutrai, bet īstais, > pilnais nosaukums ir manis minētais.
Saitē, kuru es norādīju vienā no iepriekšējiem komentāriem, ir pilnais nosaukums :)
"Dimanta sutra" ir saīsināts sutras nosaukuma variants, te daži vārdi vienkārši izlaisti. Nosaukuma "tautas versija", tā teikt :)
Modris, Wu,
16:10:34 04.07.2007
Dimanta sutra vienkārši ir cits nosaukums šai pašai sutrai, bet īstais, pilnais nosaukums ir manis minētais.
Tā kā nevēlies dzirdēt turpinājumu manis iesāktajai tēmai (vismaz neesi devis savu piekrišanu), tad es mazliet pamurgošu par Daugavu. Redzi, iespējams, ka senatnē šis vārds bija saliktenis no "Dau" un "gava". Piena Ceļu debesīs arī reizēm sauc par "debesu Daugavu", bet "gave" sakskritā u. c. indoeiropiešu valodā ir govs (piemēram, krievu val. ir "govjaģina" - govs (resp. liellopu) gaļa, vācu val. govs ir Kū - pārveidojums no gū, v šeit ir pazudis, utt.). Daugavas nozīme varētu būt bijusi "govs ceļš" vai piena ceļš. Nu un Dau jau ir ļoti līdzīgs Dao, vai ne?
wu, Modris
15:56:48 04.07.2007
A var būt vienāds ar B. Ja uz tiem skatās vienās robežās, ja no vienas kastītes skatās uz A un B, no vienas kondicionētības. Vai arī - A var būt atšķirīgs no B - ja skatās citās robežās, ja no citas kastītes skatās uz A un B.
Vieni un tie paši A un B ir gan vienādi, gan atšķirīgi.
> vai Tev neliekas, ka Daugava līdzīgi skan kā Dao, tāpat kā Jānis līdzīgi
> skan kā Jaņ-Iņ?
Līdzība ir. Bet tikai no noteiktās robežās -"vārdi satur kopīgas skaņas". Par citiem aspektiem, vēsturiskajiem u.c. - patiešām nezinu.
Man patīk meklēt līdzīgo un atšķirīgo starp dzen un mūsu pašu putnu - dzeni. Līdzība ir apbrīnojama :)
> "Vadžrašhedika Pradzņja Paramita sutra" tulkojums ir "sutra par
> ārpusrobežu intuīciju, kas sagrauj kā zibens šautra" (t. i., sagrauj
> visas ilūzijas un atkarības).
Jā. To pašu domu es pateicu, sakot "dimanta nazis, kurš iet cauri jebkuram sviestam". Nu vai "zibens šautra, kura iet cauri jebkuram sviestam" :) Šajā gadījumā dimanta nazis ir tas pats, kas zibens šautra. :)))
Modris, Wu,
15:37:41 04.07.2007
Tagad es gribētu paskaidrot Tev, kādēļ es piekrītu Ģirtam, ka tas viss ir ārpus "pārredzamā tramvaja maršruta robežām".
No ezoteriskajām Mācībām es zinu, kādā laika un attīstības ciklā mēs atrodamies. Piektās Rases piektā apakšrase ar sesto apakšrasi iedīgļa formā... Vai gribi dzirdēt tālāk?
Modris, Wu,
15:31:11 04.07.2007
Jā, un indiešu vadžras variantā tas ir līdzīgs Mēbiusa lentai - astotniekam jeb bezgalības zīmei, kā to attēlo matemātikā...
Modris, Wu,
15:16:29 04.07.2007
Tā kā Tu nedaudz kavējies ar atbildi, es gribētu Tev kaut ko paskaidrot. Vadžra laikam ir dievišķs ierocis, kas, kā man šķiet, pieder Indram, kurš ir paralēls tēls mūsu Pērkonam. Šis ierocis ir ar rokturi vidū un simetrisks uz abām pusēm. Citur, piemēram, Eiropā un Mazāzijā, šo ieroci attēlo kā zibeņu saišķi, - uz abām pusēm no roktura ir pa trim zibeņiem. Tā nozīme...
Nu, Pērkons ir gribas, varas, spēka (1. Stara) simbols, un attiecas arī uz monādi (monādi, garu, Dieva Dzirksti) cilvēkā. "Kalējs kala debesīs, Dzirkstis krita Daugavā" - vai Tev neliekas, ka Daugava līdzīgi skan kā Dao, tāpat kā Jānis līdzīgi skan kā Jaņ-Iņ?
"Vadžrašhedika Pradzņja Paramita sutra" tulkojums ir "sutra par ārpusrobežu intuīciju, kas sagrauj kā zibens šautra" (t. i., sagrauj visas ilūzijas un atkarības).
Lielajā Invokācijā, kuru pasaulei deva Maitreja, ir vārdi "...Lai gaisma un mīla, un SPĒKS..." un šis vārdiņš "spēks" ir kaut kas jauns, jo runa šeit var būt tikai par īstenošanu, ko gaisma un mīla vien nespēj.
wu, Modris
15:12:37 04.07.2007
Iepriekš domāju, ka vadžra tulkojas kā "dimants". Un - tikko vikipēdijā izlasīju - arī kā "zibens" :))))
Kāpēc dimants? Es to šobrīd saprotu kā simbolu augstākajai gudrībai, kura kā ass nazis iet cauri jebkuram sviestam, ko sastop savā ceļā. Bet tā sastop, kā likums, - kastītes. :)
Modris, Wu,
14:41:54 04.07.2007
Nu, un ko Tu pateiksi par vadžru?
wu, Modris
14:37:03 04.07.2007
> Cilvēks - kā ķermenis - tiek nogalināts, un tomēr viņš - kā velis un
> dvēsele, un gars - netiek nogalināts. Nirvānā būtne pilnīgi zaudē
> atsevišķas eksistences apziņu, pastāv tikai vienotnes apziņa, kā arī
> potenciāla iespēja atjaunot sevis kā atsevišķas būtnes apziņu. Nav
> jau viss tas tik sarežģīti.
Arī ķermenis netiek nogalināts. Piemēram, Budda taču daudzus gadus pēc savas apskaidrošanās vēl dzīvoja ķermenī, mācīja cilvēkus.
Mēs visi jau sākotnēji un mūžīgi esam nirvānā un vienmēr esam tur bijuši, bet pieradums ir redzēt tikai sansāru. Un līdz ar to domājam, ka esam sansārā :))))) Un ka kaut kur esot jātiecas, uz kaut kādu mistisku nirvānu, kas nav sansāra :))))))
Kondicionētība, hmmm, tāda :)))))
> Vadžrašhedika Pradžņja Paramita (sutra par ārpusrobežu intuīciju)
Pradžņa - "aizrobežu" gudrība, jeb kad esi ārpus visām kastītēm.
Paramita - "pārcelšanās" uz otru krastu. Parama - paroma - prāmis :))))
Pradžņa-paramita - "aiz-robežu gudrība", kura kā prāmis izved cilvēku ārpus fenomenālās dzimšanu-un-miršanu pasaules (samsāras) robežām, pārceļot viņu no sansāras pasaules uz otru krastu, t.i. nirvānas" pasaulē :)))) Un atpakaļ :))))))
Modris, Wu,
12:26:53 04.07.2007
Jā, un vēl - bodhisattva-mahāsattva ir dižens, dievišķs kalpotājs, kuram jāuztur sevī mērķapziņa, ka visas būtnes ir jāatved atpakaļ vienotnes stāvoklī; viņš paliks manifestētā Visumā, neaizies pats no tā, līdz šis uzdevums tiks izpildīts (bet tam ir vajadzīga vesela mūžiba!). To uzskata par vislielāko upuri, kāds vien iespējams tik augsta ranga Būtnei.
Modris, Wu,
12:15:22 04.07.2007
Cilvēks - kā ķermenis - tiek nogalināts, un tomēr viņš - kā velis un dvēsele, un gars - netiek nogalināts. Nirvānā būtne pilnīgi zaudē atsevišķas eksistences apziņu, pastāv tikai vienotnes apziņa, kā arī potenciāla iespēja atjaunot sevis kā atsevišķas būtnes apziņu. Nav jau viss tas tik sarežģīti. Vadžrašhedika Pradžņja Paramita (sutra par ārpusrobežu intuīciju) - laikam tā to sauc, vai ne?
wu, Girts
16:25:41 03.07.2007
Iznīcināšana, kas nav iznīcināšana - kā tas var būt? :)
Paši budisti ar šo dimanta sutru ņemas tā kā ar karstu kartupeli - īsti nezina kur likt :))))
Es šo fragmentu iepostēju, lai visu vēl vairāk saputrotu :)))
Girts wu,
16:04:35 03.07.2007
:)))))
He, he, he, bodhisattvas - mahasattvas stāvoklis jau ir tas, kas atrodas ārpus pārredzamā tramvaja maršruta robežām.
:))))
wu, Girts
15:40:57 03.07.2007
> Cita starpā - neemu manījis, ka kāds kaut kur vispār aicinātu
> personību iznīcināt, vai sludinājis, ka ir iedomājies, ka personība
> jāiznīcina.
Fragments no Dimanta sutras (no Buddas teiktā)
"Budda teica Subhuti: Visiem bodhisattvām-mahasattvām vajadzētu tā apgūt savu apziņu: lai arī cik nebūtu būtņu, jādomā viņiem, kuras dzimst no olām, dzimst no dzemdes, dzimst no mitruma vai maģisku pārvērtību rezultātā, kurām ir fiziska forma un krāsa vai kurām to nav, domājošas vai nedomājošas, vai ne-domājošas, vai ne ne-domājošas, tās visas bez atlikuma man vajag atvest uz nirvānu un iznīcināt tās, pat tad, ja runa ir par neskaitāmu, neizmērāmu un bezgalīgu dzīvo būtņu skaitu. Tomēr īstenībā neviena no dzīvajām būtnēm nevar tikt nogalināta. Un kādēļ?"
Tavam 14:34 es pilnībā pievienojos!
Gribēju ko līdzīgu rakstīt pats, bet - āreče - sanāca vēl labāk. Budas vārdam tomēr lielāks svars!
Cita starpā - neemu manījis, ka kāds kaut kur vispār aicinātu personību iznīcināt, vai sludinājis, ka ir iedomājies, ka personība jāiznīcina. Kā to vispār var izdarīt? Nē, nu var jau būt, ka KAUT KAD tā arī izzūd, taču tas nekādi nav piespiedu veidā izdarāms pasākums (kas saskatāms zem "iznīcināt") un nekādi nav samanāms pārredzamā tramvaja maršruta laikā :))))))))
Modris, Gugam,
14:52:51 03.07.2007
Personība bez dvēseles ietekmes ir ego. Jeb, citādi izsakoties: ja dvēsele (apziņa) ir fokusējusies prātā un identificējusies ar to, vienlaikus nesaglabājot sevi savā tīrajā formā, tad runa ir par bezdvēseles personību jeb ego.
Par mežu - latviešu tradīcijās lieto tieši šo simbolu: īpaši Lieldienās, jo domas līdzinās mežam (vai krūmiem).
guga,
14:36:28 03.07.2007
Nirvāna sanskritā burtiski nozīmē "iziet no meža". Šis vārds pats par sevi ir lietots sanskrita literatūrā jau ilgi pirms Buddas kā sinonīms vārdiem mokša (atbrīve), kaivalja (neatkarība, pašpietiekamība) u.c.
guga, Ezei vēl
14:34:09 03.07.2007
Mērķis savukārt ir pārāk sarežģīts un vienkāršs vienlaicīgi, lai ietilptu jebkādā intelektuālā shēmā. Tieši tāpēc Budda, piemēram, vispār attiecās to apspriest intelektuāli. Ir Dievs, nav Dieva, un kāds viņš ir, un kas un kāda ir dvēsele - Buddas pozīcija ir, ka visiem šiem jautājumiem nav jēgas cilvēka attīstības tīri intelektuālajā stadijā. Gribat izvairīties no dukhas - no tā, ka vienmēr kaut kā trūkst, kaut kas nav labi, OK, strādājiet tādā un tādā veidā, un iziesiet no garīgā apjukuma no iekšējo haosu meža - sasniegsiet skaidrību, nirvānu.
guga, Ezei
14:28:08 03.07.2007
Ego un personība ir totāli atšķirīgas lietas. Tas, no kā ir jāatbrīvojas, ir ego, un tam nav nekāda sakara ar personības iznīcināšanu kā daži iedomājas. Neviens nekādā garīgajā ceļā nenodarbojas ar pašiznīcināšanos, ar garīgo pašnāvību, vienkārši mainās prāta moduss un uztvere. Viņš saprot ne intelektuāli, bet būtiski - tiešājā uztverē, ka viņa individuālais prāts ir vienots ar visu esamību, un ka viss esošais šajā esamībā nav nekas cits kā visuresošā prāta projekcijas, kā kinofilmā. Mēs to varam saprast intelektuāli, bet ar intelektuālu sapratni nepietiek, ja tā nav mūsu tiešā pieredze.
Tas ir tieši tāpat kā ar nemirstību. Mēs 100 gadus varam ticēt vai intelektuāli uzskatīt, ka cilvēka dvēsele ir nemirstīga, bet, ja tā nav mūsu tiešā pieredze, tam nav lielas nozīmes. Tas nemaina ne cilvēka uzvedību, ne viņa prioritātes. Tikai tiešā pieredze var mainīt tiklab vienu kā otru.
Intelektuālās shēmas, protams, atšķiras Dvaitā, Advaitā un Višištadvaitā, bet tas nenozīmē, ka garīgais mērķis pats par sevi atšķiras. Garīgais mērķis pats par sevi nav atkarīgs no lietotajām intelektuālajām konstrukcijām.
Tas, kas ir atšķirīgs, tas ir izvēlētais ceļš. Izvēlētais ceļš ir kaut cik atkarīgs sākuma stadijās no dotā cilvēka prātam tuvākām intelektuālajām konstrukcijām (vēlāk jau visi ceļi saplūst kopā vienā), bet ne mērķi, ne ceļa auglis. Arī pilnīgi materiālisti var iet pa garīgo ceļu, piemēram, ja viņi atzīst cilvēka attīstības nepieciešamību un empātiju kā cilvēku attiecību pamata nepieciešamību.
Ir četri pamata cilvēka prāta tipi - emocionālie, intelektuālie, intelektuālie eksperimentētāji - praktiķi, un vienkāršie darbības cilvēki, un šiem četriem tipiem cilvēka garīgajā dzīvē nosacīti atbilst, ja runājam indusu terminos, attiecīgi bhakti joga, gjāna joga, radža joga un karma joga, bet patiesībā tā ir tāda visai rupja shēma. Reālā dzīve ir daudz sarežģītāka, un vairums cilvēku pārstāv kaut kādas kombinācijas no šiem pamatelementiem, un arī garīgo ceļu variāciju dažādās kultūrās ir patiesībā ļoti daudz.
Eze, Modrim
14:27:32 03.07.2007
Labi, nejaukšos :)))
Es vienalga esmu nogurusi, klausoties centienus pasauli izskaidrot. Es nesaku, ka to nevajag, es vienkārši pašlaik tam neredzu jēgu, varbūt tāpēc, ka pati sevi nevaru sadalīt un kur nu vēl citus... :)))
Mēģināju iedomāties, kā tā dvēsele spraucas ārā no personības, līdz abas ir mainītās lomās... nevaru sevī tādus tēlus iedomāties.
Tas, ka reizēm ļaujos labiem impulsiem un reizēm gribas būt riebīgai - tā jau esmu tikai es, kas iet cauri noskaņu viļņiem, reaģējot uz apkārtējo kairinājumu - ko nu tai dzīvē ir gribējies saskatīt.
Un tā kā upe nekad nav vienāda, tā arī es esmu laikam ejot citāda katrā līkumā, strautu ietekā utt.... gribas tikai būt tīrākai un dzīvīgākai... un tas arī viss...
Modris, Ezei,
14:08:08 03.07.2007
Olekts tomēr ir labāka nekā acumērs (Tu taču zini tautas parunu: "Acumērs - sūda mērs").
Modris, Ezei,
14:05:04 03.07.2007
Nejauc galvu man un citiem. Dieva "personība" ir tā, no kuras atvasinās monāde, jeb cilvēka gars, dievišķā Dzirksts. Runa bija vienīgi un tikai par cilvēka personību. Es arī neesmu minējis te ne advaitu, nedz dvaitu, runa ir par idejām, nevis par to, kura skola to domājas savu esam. Idejas nepieder skolām; Maitreja ideju piesavināšanos (uzskatīšanu par savu īpašumu) ļoti nosoda, un to arī nevajag darīt.
Eze, Modrim
13:51:27 03.07.2007
Krišna "noveda domu no ceļa"... es gribēju pabeigt ar pievēršanos prakstiskai šo pakāpju noteikšanai... kā tas dzīvē izskatās un cik konkrēti var cilvēku tā sadalīt...
Eze, Modrim
13:49:29 03.07.2007
Uz papīra jau viss sakārtots, ja es neņemu vērā to, ka man personība liekas visnotaļ jauks apzīmējums, kuru negribas dalīt un nīcināt, pat, ja ne sevis dēļ, tad - vēdās Krišna ir Dieva Augstākā Personība... bet jūs jau te laikam pārsvarā Advaitu pārstāvat... un vai tad Dvaitā jūsu definīcija derēs?
Modris,
13:36:03 03.07.2007
Varbūt varētu uzbūvēt tādu teorētisku konstrukciju: 1) pirmspersonības stāvoklis, mērķis - kļūt par personību, saskaņot fizisko, jūtu un prāta dabu, sintezēt to; 2) personības stāvoklis, kurā personība dominē, mērķis ir salauzt personības varu pār sevi, lai atbrīvotu dvēseli; 3) personības transformācija dvēseles impulsu vadībā, līdz personība ir pilnīgi integrēta dvēselē. Pēdējā procesa kulminācija ir dvēseles pacelšanās Garā, Augšāmcelšanās no dzīves miesā kapa un galīgā atbrīve (vai arī to var uzskatīt par 4. procesu, 4. apziņas evolūcijas stadiju). Vai kāds man piekrīt?
Modris, Gugam,
12:54:18 03.07.2007
Tu pareizi raksti.
guga,
12:26:19 03.07.2007
Neviens jau ne no viena nešpiko. Laikam jau vienkārši Krija joga (vai pareizāk tas mācību komplekss, kas tiek izmantots arī tajā kopumā, ko cita starpā Indijas tradīciju kontekstā sauc par Krija jogu) ir viens no saknes mācību kompleksiem (kā to arī savā intervijā saka Pragjānananda). Un tas arī viss.
Tieši tāpēc mēs atrodam ļoti līdzīgus aprakstus latviešu tautas dziesmās, ķīniešu daosu mācībās, agrīno kristiešu tekstos un kaut vai mācībā, ko tikai dažas nedēļas atpakaļ mums mācīja tīrais praktiķis Osvalds Aura, kas pats nebalstās ne uz kādām teorijām, tikai savā ģimenē glabāto vācu zintnieku praktisko tradīciju.
guga,
12:16:53 03.07.2007
Vai garīgais ceļš nozīmē personības iznīcināšanu? Manuprāt, tas tikai nozīmē mazā ego, sīko savtīgo interesīšu iznīcināšanu. Tas tikai nozīmē izpratnes iegūšanu, ka ikviens elements Visumā ir nesaraujamām saitēm saistīts ar visiem citiem.
Un tikai tādā ceļā cilvēks kļūst par patiešām personību.
Vai meditācija nozīmē atteikšanos no prāta? Tā tikai nozīmē nepārtrauktā haotiskā domu skrējiena noklusināšanu, iepazīšanos ar klusuma spēku, ar visu domu patieso avotu dziļi prāta okeāna dzīlēs. Un tikai caur meditāciju prāts no nepārtrauktu problēmu avota kļūts par lieliski lietojamu un patiešām iespaidīgu instrumentu.
Modris, Ģirtam,
01:45:57 03.07.2007
Un galu galā, Ģirt! Kļūšana par personību arī nemaz nav tik zems mērķis - ņemot vērā, ka cilvēku nospiedošais vairākums vēl nav personības. Kamēr domā vienu, jūt citu un dara trešo, tikmēr cilvēks vēl NAV personība. Kamēr cilvēks nav kļuvis par krietnu, spēcīgu personību, tikmēr viņš nav interesants VMH (dvēseļu valstībai, pie kuras pieder KATRA cilvēka dvēsele, tātad viņš vēl nav sevišķi interesants sevis paša dvēselei). Tas nav domāts par Tevi, bet vispārēji, taču kā izpētes objekts personība ir ir ļoti interesanta lieta. Ja radīsies izdevība, es par šo tēmu pastāstīšu vairāk.
Modris, Matakam,
01:14:42 03.07.2007
Lai Tavu ziņkāri apmierinātu: Guga man atsūtīja vienu mājas lapas adresi (angļu valodā, kuru es nepārzinu), kura satur informāciju (kā man šķiet) par to, kā kāds Krija jogas māceklis ir konstatējis līdzības AAB grāmatās (Meistaru Mācībās) un Krija jogas mācībās. Es nezinu, ja tādas līdzības pastāv, tad diez vai vajadzētu uzskatīt, ka Meistari "špiko" no Krijas jogas (ja es pareizi saprotu kontekstu, kā man to pasniedza Guga).
guga, Matakam
00:16:39 03.07.2007
Tu saproti, cilvēki ir dažādi, un ar katru ir savs visefektīvākais komunikācijas veids. Šis apstāklis vienkārši ir jāņem vērā, ja gribi, lai cilvēks saņem informāciju, ko Tu viņam vēlies nodot.
Modris, Ģirtam,
23:03:58 02.07.2007
Attiecībā uz Tavu otro komentāru: arī man vienkārši patīk papļāpāt...
Modris, Ģirtam,
23:00:25 02.07.2007
Nav ciešanu, Ģirt, nav man tādu. Reizēm ir kaut kas līdzīgs dusmām, bet ciešanas (ja nerēķina tīri fiziskās, kā zobu sāpes, piemēram) ir "pupu mizas". Kas nav labs, ir gluži paciešams, he, he he... (Man iepatikās tie Tavi "he, he, he" un nu es cītīgi nodarbojos ar plaģiātismu, he...)
Mataks, guga,
22:06:43 02.07.2007
paldies, ļoti noderīga informācija :-)))))))
guga, Modrim
19:29:01 02.07.2007
aizsūtīju Tev e-vēstuli.
Girts Modrim,
13:05:00 02.07.2007
Tu uzjautāji, vai ir kāds, kam "lēkšana nost no prāta" ir devusi kaut kādus taustāmus rezultātus. Es atsaucos un, cik nu spēju, pamatoju (zināmā mērā dzejiski), kāpēc prātu uzskatu par garīgās attīstības bremzi ("kapracis" tomēr nav pareizais salīdzinājums, jo evolūciju prāts "aprakt" nevar) un ka prāts ir tas, kas dzīvošanu šajā pasaulē principā sarežģī.
Protams, var iet tālāk un runāties par citām saistītām lietām - personību sabiedrībā, nākošo un nākošo kastīšu salūšanu, utt. Aizrunāties var līdz bezgalībai, jo saistīts jau ir pilnīgi viss.
Man liekas, ka šī konkrētā tēma ir izsmelta. Man nebija mērķis Tevi par kaut ko pārliecināt - vienkārši padalījos savā sapratnē.
Girts Modrim,
12:56:40 02.07.2007
Par "ļaušanos vējam" varētu runāt daudz un dikti. Es to saucu par "ļaušanos straumei", bet būtība ir tā pati. Kaut gan - kas tur ko runāt! Tam ir jāļaujās. Filozofiski gan to aprakstīt nevar, tur nu tikai "dzeja" vien sanāktu. Katrā ziņā esmu piedzīvojis un zinu, par ko Tu runā. Arī riešanu pakaļ.
Par pārējo Tavu tekstu, atvaino, īsti nesapratu, ko Tu ar to vēlējies pateikt? Jā, mēs dzīvojam personību vidū un tur gadās samezglojumi. Mūsu iekšējās problēmas ("samskaras") ir tās, kas no Esamības pievelk gan attiecīgas citas personības, gan attiecīgus samezglojumus. Samezglojumi rada attiecīgas psiholoģiskas ciešanas.
Modris, Ģirtam,
11:40:29 02.07.2007
Un tagad tā: aplūkosim lietu no otras puses, respektīvi, es nostāšos personības advokāta lomā. Sākšu ar to, ka jebkurai lietai tās īstajā vietā ir attaisnojums, tā kļūst traucējoša tikai tad, ja ieņem tai neatbilstošu vietu. Personība ir adaptācijas mehānisms sabiedrībā. Mēs dzīvojam personību vidū un, lai spētu pastāvēt, mums ir jācīnās ar citām personībām, pretējā gadījumā mūsu izdzīvošana būs apdraudēta, katrā ziņā - visai nedroša. Tā ir vai ne? Kad ienācu šajā forumā, es sastapos ar personību izpausmēm, vai ne? Ja es gribēju pastāvēt, man bija jārīkojas kā personībai, vai ne? Starp personībām nevar būt pārpersonīgais; "starp vilkiem dzīvojot..." - tā ir? Es kādreiz salauzu personības varu pār sevi (14 gadu vecumā; es par to stāstīju un tas nenāca par labu manai biogrāfijai jeb personībai), tomēr es vairs nepretnostādu sevi personībai, es šo personu tēloju. Un par spīti visai tēlošanai "vilki" tomēr sajūt "svešu smaku", tādēļ dzīvē neiet viegli. Tātad, Tu esi gatavs riskēt ar savu ādu? Jo tieši tas Tev būs jāizdara, ja šo izlaušanos Tu uzstādi par dzīves mērķi. Redzi, lielākajam vairākumam "garīgums" ir kā rotas lieta, kuru tie grib piespraust pie sava jau tā pārbagātā personības uzvalka, bet īsts garīgums prasa šo uzvalku iemest grāvī. Nevar mainīties tikai sevī, ārējo dzīvi atstājot tādu pašu, kāda tā ir; abas šis lietas, ja patiešām kaut kas īsts notiek, ir savienotas. Faktiski Tev ir jāaizmet sava dzīve un "jāļaujas vējam"... un visi suņi ries Tev pakaļ...
Modris, Annai,
10:50:41 02.07.2007
Nu, es jau neesmu psihologs, un man ir sajūtas (kuras Tu, kā liekas, sauc par emocijām), tad jūtas (kuras es saprotu kā emocijas) un izjūtas, kuras robežojas ar jausmām un jautām (vēl manis līdz galam neizprasti vārdi, kuri tomēr saistās ar intuīciju).
Girts Modrim,
10:05:58 02.07.2007
Pirmais un otrais gadījums te apskatīts tādu sabiedrības locekļu kontekstā, kādi ir ap 95 - 99%.
Gan jau ir kāds [pavisam neliels] procentiņš, kuri var veidot apzinātu saikni ar dvēseli, vai kuriem psiholoģiskās problēmas kā tādas vairs netraucē. Bet tā jau ir cita filma - ne vairs škietami bezgalīgais seriāls!
Girts Modrim,
08:23:28 02.07.2007
Tur jau tā lieta, ka prāta dabu nevar saprast ar prātu!
Tajā pašā laikā, lai no domātāja izkļūtu, prāta daba nav obligāti skurpulozi jāsaprot. Pietiek ar būtiskākiem momentiem.
Man ir bijusi iespēja pāris reizes apmeklēt Swami Devageet (savulaik Ošo ļoti pietuvināts cilveks) vadītos seminārus. Meditāciju tehnikas tur ir balstītas uz to, lai pavirzītu malā domātāju un tiktu klāt psiholoģiskās problēmas saknei (Devageet to ir nosaucis par transsomātisko dialogu). Tas ir pārsteidzoši, kā izmainījās dažs labs ļoooti sakompleksots cilvēciņš, kuram izdevās (lasi - bija drosme!) paskatīties uz to, ko gadu desmitu garuma ego nevēlējās redzēt! Fantastiskas lietas notika!
Butībā psiholoģisku problēmu risināšanai ir tikai divi ceļi - pirmais: ego graizīšana caur emocionālajām sāpēm / ciešanām; otrais: iešana aiz domātāja robežām, lai piedzīvotu un AR SIRDI (dvēseli?) izprastu cēloņus, vienlaicīgi tos tādejādi amputējot.
Protams, otrajā gadījumā nevar būt ne runas par apzinātu un pastāvīgu kontaktu ar dvēseli. Kā Tu reiz teici - tie var būt tikai uzplaiksnījumi. Lai nu kā tur būtu, tādi cilvēkam ir vitāli nepieciešami jebkurā attīstības stadijā un jādara viss (jebšu - tieši NAV JĀDARA NEKAS), lai ar tiem satiktos.
Anna, Modrim, Ģirtam,
03:17:31 02.07.2007
Mazliet novēloti ... Jā, emociju un jūtu jēdzieni tiek atšķirīgi definēti. Emocijas (afekti) ir psihofizioloģisks mehānisms, ar tā palīdzību ārējo stimulu ietekmē psihiskās realitātes līmenī mainās organisma iekšējie stāvokļi. Var sacīt, ka emocijas tātad vairāk tiek saistītas ar apkārtējās vides iespaidiem, tiek uzskatītas par adaptācijas reakcijām (bet ne tikai, protams). Ir pētnieki (vispār emociju psiholoģija ir samērā plaši pētīta), kas runā par to, ka emocijas realizē instinktīvās vajadzības, dziņas... un pašas arī kaut kādā mērā ir līdzīgas šiem instinktiem. Emocijas ir mainīgas, savukārt jūtas ir vairāk noturīgas, ir ilgstošs emocionāls process (kā jau Jūs šeit runājāt), saistīts ar starppersonu kontaktu iespaidu (teorētiski). Varbūt varētu, lai gan tas būtu ne īsti korekti, raksturot jūtas kā stāvokli (piemēram, manas draudzības jūtas pret kādu cilvēku), bet emocijas kā mainīgas tā izpausmes (piemēram, tiekoties ar šo cilvēku, es varu izjust gan prieku, gan sajūsmu, gan sašutumu, gan... visu ko, iespējams viss emociju spektrs, taču manas jūtas paliek iepriekšējās draudzība).
Vispār acīmredzot ne jau jēdzienu precīza definēšana ir galvenais. Man šķiet svarīgi atcerēties, ka emocionālā pieredze (tas ir izpētīts) iekodē un organizē atmiņas smadzeņu garozā, līdz ar to ietekmē gan uzvedību, gan pašapzināšanos... tā ir attīstību virzošais spēks, un savu afektu transformācijas dēļ cilvēks spēj mainīties.
Anna, Modrim,
03:15:41 02.07.2007
Lasu un no sirds priecājos par Jūsu visu sarunām šeit :))). Labprāt pievienošos, kad būs brīvāks laiks. Šī atziņa ir ļoti vērtīga, gribas Tavus vārdus uzrakstīt vēlreiz:
>>> ..prāta dabu nevar saprast ar prātu, un prāts to arī nedara, to dara apziņa pati jeb dvēsele. Viņa var izpētīt savu savienojumu ar domu plūsmu, kas vērpjas apkārt, ja neidentificējas ar to. Domātājs ir dvēseles identificēšanās ar personību. Šī identificēšanās ir jāizbeidz. >>>
Modris, Ģirtam,
00:36:47 02.07.2007
Jā, ezoteriskas literatūras studēšana ir svarīga (šeit es pieskaitu jebkuru augstvērtīgu garīgu literatūru, arī jogu, advaita vēdantu un ezoterisko budismu, tai skaitā dzenbudismu).
Modris, Ģirtam,
00:29:02 02.07.2007
Jā, tas tiesa, es esmu skolojies citas terminoloģijas ietvaros. Cita skola... Man iespēja iziet ārpus domātāja (jeb personības) robežām saistās ar kontakta izveidošanos ar dvēseli, ko panāk ar studēšanu (daudzi to jauc ar atkarību no prāta, ar vergošanu prātam, kas, protams, tā nav), meditāciju un kalpošanu (kura veicina decentralizēšanos, uzmanības novēršanu no sevis kā iedomātas "pasaules nabas", un nepieķeršanos).
Modris, Ģirtam,
00:19:47 02.07.2007
Nu, man šķiet, ka prāta dabu nevar saprast ar prātu, un prāts to arī nedara, to dara apziņa pati jeb dvēsele. Viņa var izpētīt savu savienojumu ar domu plūsmu, kas vērpjas apkārt, ja neidentificējas ar to. Domātājs ir dvēseles identificēšanās ar personību. Šī identificēšanās ir jāizbeidz. Savā būtībā es neesmu Modris un Tu neesi Ģirts. Savādi jau ir...
Girts Modrim,
22:11:45 01.07.2007
Jā, nav slikti saprast prāta dabu.
Taču šeit parādās lamatu iespējas. Jo prāta daba jau tiek saprasta arī ar prātu. Un tas rafinētais viltnieks izgudro gājiemus, lai neļautu sevi nogāzt no troņa.
Kas tad ir radījis domātāju - ego, ja ne prāts? Kas tad rada psiholoģiskās problēmas, ja ne ego? Un kā tās lai atrisina, neizejot ārpus domātāja robežām? Pie kam, neatkarīgi no tā, cik "polarizēts" ir cilvēks.
Nevaru operēt ar mentālajiem un citiem plāniem, es to visu nezinu. Šādos terminos nevaru runāt, tāpēc man tie teksti sanāk vairāk dzeja nekā filozofija.
MB, Modri,
19:35:42 01.07.2007
Paldies!
Modris, Ģirtam,
18:49:09 01.07.2007
Prāts ir jāsaprot, lai no tā varētu atraisīties tad, kad tas ir nepieciešams. Prāts ir apziņas fokusēšanās mentālajā plānā, līdz ar to es prātu neuztveru kā kādu atdalītu, atsevišķu fenomenu, bet gan kā apziņas modifikāciju. Bīstams ir domātājs jeb ego, kas ir domāšanas radīts, nevis apziņas fokusēšanās mentālajā plānā.
Girts Modrim,
18:39:29 01.07.2007
Bez tam - jo attīstītāks prāts, jo policijas priekšnieks iegūst lielākus resursus, lai nomaskētu savu ļaunprātīgo dedzināšanu!
Girts Modrim,
18:30:30 01.07.2007
"Tieši prāta attīstība sniedz iespēju to vērot ..."
Šim es nepiekrītu. Mana sapratne saka, ka tam, kas vēro, nav nekāda sakara ar prāta attīstību. Un tas ir laikam tas, kur mūsu viedokļi atšķiras.
Protams, Tev ir taisnība aspektā, ka daudz kas te ir saistīts ar iepriekšējo dzīvju uzkrājumiem un tāpēc viss nav tik viennozīmīgi.
Tev ir taisnība arī, ka daudziem Dižajiem bija ļoti attīstīti prāti. Tajā pašā laikā daudzi no viņiem padziļinātu izglītību ieguva, savu skolotāju aicināti (Jogananda, Mangalananda, iespējams, arī Krišnamurti; par šo tēmu Guga var izpausties labāk), lai varētu nest zināšanas Rietumu pasaulei. Rietumu pasaule saprot tikai racionāla prāta valodu, tam ir vajadzīgs attīstīts prāts. Ja ne šis apstāklis, konkrētie cilvēki dzīvotu ar visnotaļ "ierindas"prātu, kas netraucētu tiem būt Dižiem.
Esmu pārliecināts, ka Austromos atrodas daudzi apskaidrotie, kas nav nekādu prāta attīstošu izglītību ieguvuši. Bet - atkārtoju - ņemot vērā iepriekšējo dzīvju aspektu, tas var nebūt tik viennozīmīgi.
Modris, MB,
17:14:39 01.07.2007
Tagad, ja Tu to atzītu par lietderīgu, šos fragmentiņus varētu apvienot rakstā: "Krišnamurti mācību dažu aspektu apskats" (no Wikipedia vācu versijas). Es nezinu tiesiskos aspektus, vai no Wikipedia drīkst brīvi tulkot un publicēt, bet ceru, ka Tev šie jautājumi būs skaidri.
Modris,
17:10:31 01.07.2007
Krišnamurti "Par audzināšanu" 2. turpinājums un nobeigums:
"Ir nepieciešama kāda cita veida audzināšana - nevis bāla atmiņas kopšana ar visu spiediena, piemērošanās un atdarināšanas uzsvēršanu, kas ved uz vardarbību, bet gan cilvēka vispārējās kultūras kopšana, kurā "tavs" un "mans" izzūd un netiek aizvietots ar valsti vai kādu jaunu svēto figūru. Šī citādā audzināšana ir nodarbināta ar zināšanu, ar brīvību. Viedums nav atrodams nedz kādā grāmatā, nedz perfektā zināšanā, bet gan ir atziņas brīvībā. Šī atziņa nekad nebeidzas - un viedums izbeidz ciešanas."
Līdz ar to Krišnamurti savus bezkompromisa izteicienus konsekventi turpina arī audzināšanas jomā: "īpašais" viņa izteicienos par audzināšanu ir tas, ka tie mums nedod rokā gandrīz nekādas koncepcijas, nekādas vadlīnijas, pēc kurām būtu jādarbojas un kuras vienmēr būtu jāievēro. Krišnamurti bieži saka tikai ļoti vispārīgi, kā un kas ir audzināšana, un kam tai nevajadzētu būt. Tomēr šie izteicieni būtu bezvērtīgi, ja to jēgu abas puses - kā audzinātājs, tā arī audzēknis - paši neatklātu un nenoskaidrotu; Krišnamurti izteicienu kaila akceptēšana vien laikam gan sniegtu pretstatu tam, ko tiem būtu jāsniedz.
Modris,
16:56:18 01.07.2007
Krišnamurti "Par audzināšanu"; 1. turpinājums:
Šeit ir jākļūst skaidram, ka pirmajā vietā nav zināšanu sniegšana. Zināšana, kādas profesijas apgūšana utt. gan tiek cienīta kā svarīga un nepieciešama, bet pamatā esošā atziņa pie tam ir tāda, ka zināšana vienmēr ir ierobežota, nepilnīga, un līdz ar to iekļauj briesmas dzīvot dzīvi uz šīs ierobežotības bāzes:
"Zināšanas kodols ir vērotājs, un viņš uzspiež tam, ko viņš novēro, to, ko viņš bija piesavinājies ar pieredzi un dažādām juteklisko reakciju formām. Vērotājs vienmēr manipulē to, ko viņš novēro, un tas, ko viņš novēro, vienmēr tiek reducēts līdz zināšanām. Tā viņš vienmēr paliek ieslodzīts vecās tradīcijās un veido ieradumus.
Tātad mācīšanās ir tīra vērošana - ne tikai to lietu vērošana, kas "norisinās ārā", bet arī to, kuras norisinās iekšienē; vērošana bez vērotāja."
Šajā kopsakarībā Krišnamurti redz arī salīdzināšanu - kā šķietami mācīšanos veicinošu - kā ļoti apšaubāmu:
"Cilvēku vairākums domā, ka mācīšanās tiek veicināta ar salīdzināšanu, kamēr tas ir tieši pretēji. Salīdzināšana izsauc vilšanos un veicina tikai skaudību, kura tiek saukta par sacensību. Līdzīgi kā citas pierunāšanas formas, salīdzināšana traucē mācīšanos un rada bailes."
Tomēr šeit nav domāta skolēnu atšķirību objektīva novērtēšana pēc viņu spējām, apdāvinātības, - šī novērtēšana, protams, tikai padara iespējamu kāda bērna mācīšanās optimālu veicināšanu - bet gan mērījošā prāta tiešais, vērtējošais salīdzinājums, kas ved pie atsevišķā fragmentēšanas. Cilvēku iedalījums "labos", "labākajos", "sliktajos" utt. sagroza skatu uz cilvēkiem, traucē realitātes, tā, "kas ir", kā to sauc Krišnamurti, uztverei un atziņai. "Ja A tiek salīdzināts ar B, kurš ir gudrs, inteliģents un pašapzinīgs, tad tieši ar šo salīdzinājumu A tiek sagrauts." Tagad, saka Krišnamurti, audzinātājs var salīdzināšanu un mērīšanu nolikt pie malas, jo "mīlestība nesalīdzina". Visa kādas skolas atmosfēra piedzīvotu pārmaiņas, ja izdzistu sacensības un salīdzināšanas izjūta.
(Turoinājums sekos)
Modris,
16:25:13 01.07.2007
Tā kā nekādas diskusijas pašlaik nenotiek, es izmantošu izdevību un ierakstīšu pēdējo fragmentiņu no vācu Wikipedia rakstu sērijas par Krišnamurti mācībām, un proti, - "Par audzināšanu":
Augšminētie izvilkumi nevar tikt uzlūkoti šķirti no sekojošās tēmas. Daudz lielākā mērā tie zināmā veidā uzbūvē pamatus sekojošajai īsajai skicei Krišnamurti izteicieniem par audzināšanu, un tie ir jāaplūko šajā gaismā. Kādas citas audzināšanas nepieciešamību un nozīmi Krišnamurti tāpat atvasina no pasaules stāvokļa vērošanas: viņš kritizē mūsu zināšanu iegūšanas un pēc iespējas no konfliktiem brīvas iekļaušanas mūsu sabiedrības mehānismos, ar tās vērtībām un tradīcijām, kurās sekmes un panākumi bieži ir pirmajā vietā, vienpusīgo uzsvēršanu. Turpretī īstai audzināšanai ir "skolēnam jāpalīdz iepazīt visas sabiedriskās atšķirības un aizspriedumus un tos sevī noārdīt...". Tādā veidā ievirzītai audzināšanai nav jāpamudina skolēns vai bērns no sākta gala neņemt vērā konvencijas vai uzvedības formas - tā būtu tikai reakcija uz sabiedrību, nevis brīva rīcība - bet gan daudz lielākā mērā ir jātiek izpētītām mūsu korumpētās sabiedrības iedarbībām un cēloņiem mūsos pašos.
Audzināšana, kā to šodien daudzējādi saprot, "sniedz mums smalki uzbūvētu veidu, kā aizbēgt pašiem no sevis, un rada... neizbēgami augošas ciešanas", jo: "Ja dzīvo tikai vienā plānā un neņem vērā dzīves kopējo procesu, tad ar to sekmē tikai postu un iznīcību".
Vai pastāv kāda iespēja to mainīt? Acīmredzami audzināšanas koncepcijas vai reformas neizraisa nekādas fundamentālas pārmaiņas: "Nesaprotot visu cilvēka komplekso būtību, kaila reformēšana izsauks tikai mulsinošas alkas pēc vēl tālākām reformām". Tikai jautāšana pēc sevis paša un sevis paša saprašana, un nevis metožu, principu, autoritāšu vai ideālu pārņemšana, var izraisīt īstas pārmaiņas:
"Kas ir audzināšana? Būtībā tā ir mācīšanās māksla, ne tikai no grāmatām, bet arī no visas dzīves kustības... Grāmatas ir svarīgas, bet daudz svarīgāk ir studēt to grāmatu, kas ir Jūsu pašu vēsture, jo Jūs esat visa cilvēce. Šo grāmatu lasīt ir mācīšanās māksla."
(Turpinājums sekos)
Modris, Ģirtam,
14:41:58 01.07.2007
Par dobo zemi: vēl aizvien es atzīstu, ka argumentu par labu dobās zemes hipotēzei ir vairāk nekā kontrargumentu, un arī mana intuīcija saka to pašu. Tomēr es atzīstu, ka argumentu vēl nepietiek, lai šo hipotēzi pieņemtu par galīgu patiesību. Tā vēl nav pierādīta.
Par prāta attiecībām ar jauniem faktiem un šo faktu uztveri: galvā ir redzes pauguri (Thalamus), caur kuriem iet cauri visi sajušanas ceļi. Šie redzes pauguri "filtrē" iespaidus no ārpasaules, pielaižot tikai to ieplūšanu smadzenēs, kuriem smadzenes ir sagatavotas, citādi smadzenes varētu tikt apdraudētas, jo smadzenes ir dators, kuram var ievadīt tikai tādu informāciju, kuras apstrādei tas ir sagatavots. Tādēļ arī cilvēki, kuriem kādu traucējumu dēļ tiešajai uztverei paveras smalkākas pasaules, ir pakļauti riskam sajukt prātā. "Zināt, pirms uztvert" - tāds varētu būt likums.
Vēl kāda lieta, kura šai sakarā ir jāapsver: Tu taču zini, ka katrs cilvēks embrija attīstībā iziet visas attīstības stadijas - auga, dzīvnieka, līdz cilvēkam, bet pēc piedzimšanas - individuālās attīstības stadijas ļoti paātrinātā veidā, līdz nonāk līdz iepriekš (iepriekšējās dzīvēs) jau sasniegtajai attīstības pakāpei. Pie tam ir gadījumi, kad cilvēks savā dzīvē pat "nepaspēj" šo iepriekšējās attīstības pakāpi sasniegt, bet ja viņš to sasniedz, tad tālākā attīstība ir ļoti lēna, jo viņam vairs nav vienkārši jāatkārto, bet gan jālaužas iekšā jaunajā un nezināmajā, par ko viņam nav nekādu iekšēju uzkrājumu. Šeit ir izskaidrojums daudz kam.
Modris, Ģirtam,
14:16:40 01.07.2007
Hm, Tu man patīc aizvien vairāk. Taču pēdējam teikumam (atzinumam) es negribu piekrist: nav tā, ka "jo spēcīgāks prāts, jo grūtāk no tā izkļūt". Manuprāt, ir tieši otrādi: jo spēcīgāks, attīstītāks prāts, jo vieglāk no tā izkļūt. Tu taču neteiksi, ka Krišnamurti bija ar neattīstītu prātu? Viņš bija viens no izglītotākajiem cilvēkiem pasaulē, par kura izglītošanu personīgi rūpējās izcilākie prāti. Tieši prāta attīstība sniedz iespēju to vērot, un, kad tā iespējas ir izsmeltas, tad ir iespējams atsacīties no tā, un tukšumā, kurš tādējādi ir radies, ieplūst dvēseles intuīcija. Atslēgas vārds ir "nepieķeršanās".
Girts Modrim,
09:00:01 01.07.2007
Tu jau par mani spried pareizi - tas viss vēl tiešām ir ļoti pazaļi. Arī par mentālo laiskumu Tev piekrītu un saprotu, kas ir tas, kas Tevi kaitina (kaut gan - ja kaitina, tad jāieskatās arī sevī, vairumos gadījumu var kaut ko atklāt)
Uzrakstīšu arī "diagnozi" Tev. Nē, ne lai "atriebtos" - sak, es Tev, Tu man. Tas būs labi domāts Tev padomāšanai. Ceru, ka neņemsi ļaunā.
Neilgi atpakaļ rakstīji par dobo zemi. Mēģināšu restaurēt, kas notika Tavā prātā. Vispirms Tev tā ideja likās interesanta. Vēlāk loģiska un aizrāva. Vēl vēlāk sasaistījās kopā ar citām lasītām lietām, izveidojot sakritīgu puzzles gabalu ar ieksēju pārliecību - jā! IR! Un radot stipru pieturēšanos pie izveidojušās pārliecības. Tā bija pirmā stadija. Tikai vēlāk, lasot vēl citus materiālus, uz ar prātu izsverot arī "pret" argumentus, attieksme kļuva rezervētāka. Šajā gadījumā prāts izvērtēja argumentus "par" un "pret" attiecībā uz konkrētu, ar sevi nesaistītu objektu.
Attiecībā uz prāta nozīmi, Tu esi "iesprūdis" iepriekš aprakstītā gadījuma pirmajā stadijā. Jo šoreiz gadījums attiecas uz pašu prātu, nevis uz ārpusprāta objektu. Jau agrāk pievedu Ekharta Tolles alegoriju par policijas priekšnieku, kurš ķer ļaunprātīgo dedzinātāju, ja ļaunprātīgais dedzinātājs ir pats policijas priekšnieks. Un, trakākais, ka - jo spēcīgāks, attīstītāks prāts, jo grūtāk no šitā izkļūt!
Modris,
01:06:23 01.07.2007
Krišnamurti "Laiks":
Krišnamurti atšķir hronoloģisko un psiholoģisko laiku. Viņa diskusijas vidudpunkts nav hronoloģiskais laiks, bet gan laika psiholoģiskā nozīme: "Tas ir intervāls starp ideju un rīcību".
Laiks (psiholoģiskā nozīmē) Krišnamurtim ir starpība starp to, kas ir, un to, kam ir jābūt; un kura ir domāšanas mākslīgi radīta. Mūsu priekšstatu dēļ par to, kam ir jābūt (nākotnē), mūsu uzmanība, mūsu dzīve tagadnē tiek pārvietota kādā iedomātā nākotnē, un līdz ar to arī mūsu konflikti, problēmas un vēlmes. Šis process traucē dziļi iepazīt mūsu ikreizējo tagadējo situāciju. Kādas problēmas atrisinājums tiek projicēts kādā (neeksistējošā) nākotnē. Bailes, bailes no nāves, vēlmes, alkas pēc kādas (pagājušas) priekpilnas darbības atkārtošanās ir problēma, kas parāda mūsu ieslodzītību laikā un domāšanā. Krišnamurti mēģina paskaidrot, ka mūsu priekšstati, mūsu domāšana par laiku, ietver sevī konfliktu.
"Domāšana, kas ir notverta šajā procesā, uzstāda jautājumu: "Kas ir laiks?" Un šis pētījošais jautājums nāk no laika mehānisma. Tādēļ šim pētījumam nav nekādas vērtības, jo doma ir laiks. Vakar doma tika izsaukta, un tādējādi doma iedala laika telpu pagātnē, tagadnē un nākotnē. Vai arī tā saka: "Pastāv tikai tagadne", un pie tam aizmirst, ka tagadne pati ir pagātnes rezultāts."
Un atkal Krišnamurti nogriež intelektuālo atkāpšanās ceļu ar to, ka viņš uz uzmācīgo jautājumu, kā šo psiholoģisko piesaistītību izbeigt, atmasko to ka tālāko ideju, kā vēlēšanos, kura rodas no domāšanas, no "es"-a. Intervāls, piesaistītība ( psiholoģiskajam) laikam ir radusies no jauna. Krišnamurti iet tik tālu, ka pasaka, ka laiks eksistē tikai tad, ja ir domāšana. Atraujiet domāšanas procesu, tad nebūs arī nekāda laika. Tomēr ne jau domāšana pati par sevi ir problēma, bet gan psiholoģiskā piesaistītība laikam, kuru "es"-a sagūstītā domāšana rada ar savām pagātnē un nākotnē projicētajām vēlmēm. Turpretī īstā un līdz ar to no konfliktiem brīvā darbība Krišnamurtim ir vienmēr tieša, nepastarpināta; tā nepieder pagātnes vai nākotnes jomai, un līdz ar to tā ir bezlaicīga. Taču darbības, kurās starpā ir ieslēgti intervāli (un līdz ar to - laiks), ir tik bīstamas, tik nedrošas tādēļ, ka tās vadās pēc idejām, no kurām cer, ka tās mums dod zināmu drošību. Šīs idejas, šī domāšana kondicionē darbību.
"Domāšana ir laiks. Domāšanu dzemdina pieredze un zināšana, un abas ir nešķirami saistītas ar laiku un pagātni. Laiks ir cilvēka dvēseles ienaidnieks. Mūsu darbība balstās uz zināšanu un līdz ar to - uz laiku, tādēļ cilvēks vienmēr ir pagātnes vergs. Domāšanai vienmēr ir savas robežas un tādēļ mēs dzīvojam konfliktā un cīņā, kura aizvien turpinās. Nenotiek nekāda dvēseles evolūcija."
Modris, Ģirtam,
00:04:58 01.07.2007
Jeb: izcils.
Modris, Ģirtam,
00:04:04 01.07.2007
Pavirzīto varētu saukt par sekmes jeb panākumus guvušo, tātad: sekmīgs.
Modris, Ģirtam,
00:01:44 01.07.2007
Es jau teicu, - ja Tu spēj praktizēt "aizprāta" stāvokļus, tas ļoti liecina Tev par labu, bet "ārpusprāts" ir uz abām pusēm no prāta - uz augšu un uz apakšu - arī to es teicu. Daudzi attaisno savu mentālo laiskumu ar "ārpusprāta" praksēm, un, kad es to redzu, mani tas kaitina (kaut arī nav mana daļa). Es tā gluži drošs par Tevi neesmu, bet Tu man neliecies līdzīgs tiem klauniem; kaut kas saka, ka Tu patiešām kaut ko vari šai virzienā, Tevī ir kaut kāda atbrīvotība... Tomēr - ja ir, tad pašā iesākumā, vēl pazaļi (redzi kāda man ir iedomība, ja es ņemos par Tevi spriest, he, he , he... Vai šajā mājas lapā tas nav noziegums?)
Girts Modrim,
22:45:24 30.06.2007
Man jau arī vārds "pavirzītība" diez ko nepatīk. Liekas "negaršīgs", tomēr bija pirmais, kas toreiz iešāvās prātā.
Domāšana ir lietojama lieta. Arī ar domāšanu var nonākt līdz tam, ka aiz visām materiālajām peripetijām stāv kaut kas augstāks - ar visiem no tā izrietošajiem tālākajiem secinājumiem.
Un tomēr... Praktizēts "aizprāta" stāvoklis spēj palielināt lēciena augstumu. Tiesa, līdz ar to palielinās arī "pakaļas uzlidojums gaisā" ... un iznākums jau atkal ir tieši tāds pats, ka augstāk neuzlēksi. Vienīgi, var uzlēkt augstāk nekā pirms tam. Un tas jau ir daudz!
Ar labunakti!
Mana cīruļa režīma orientācija sauc iet gulēt.
Modris, Girtam,
22:03:09 30.06.2007
Tu aizstāvi lēkšanu augstāk par savu pakaļu? Manis pēc, lai jau lēc, ja var uzlēkt, kas man par daļu?... "Pavirzītība" (man šis vārds nepatīk, jo nav latvisks, krieviem gan ir "prodvižeņije" un "prodvinutij") nav atkarīga no izglītības šajā dzīvē, bet gan no apziņas attīstības pakāpes, sasniegtas visās dzīvēs, tādēļ var būt iedzimta inteliģence visos sabiedrības slāņos. Piedalīšanās diskusijās šajā mājas lapā liecina tikai par interesi (dažādi motivētu interesi) par "garīgām" tēmām ar vēdantisku, jogisku vai ezoterisku noslieci, neko vairāk. Esmu saskatījis dažādus cilvēkus - ar spēcīgu emocionālu polarizāciju, nesakārtotu domāšanu un neskaidru izteiksmi utt. Viņiem domāšana nevarētu būt garīgās attīstības kapracis, bet tieši otrādi - vienīgais piemērotais ceļš, jo garīgums galu galā ir tikai virziens, kurā jāiet pa evolūcijas (Dieva Plāna) noteikto ceļu (jā, kaut kādā mērā arī vieta šajā ceļā, bet galvenokārt - virziens).
Girts Modrim,
17:26:21 30.06.2007
Domāju, ka jā, tikai varbūt labāk, ka MB ievieto kā atsevišķu rakstu.
Krišnamurti teksti ir kā pērles.
Modris, Ģirtam,
17:03:50 30.06.2007
Vai turpināt Krišnamurti gabaliņu sēriju?
Girts Modrim,
17:03:15 30.06.2007
Pie kam, iešana "aizprātā" lieliski der arī visnotaļ "nepavirzītā" stadijā. Caur to arī prāts pēkšņi sāk apjēgt lietas, ko agrāk neapjēdza. Un apkārtne - cilvēki, notikumi, u.c. pēkšņi sāk pārveidoties.
Modris, Ģirtam,
17:02:38 30.06.2007
Nu ir mana reize uzlikt to zīmi: :-). :-), :-)...
Girts Modrim,
16:58:26 30.06.2007
Nē, "advancētais" nenozīmē "iesvētītais". Tas varētu tikt tulkots kā "pavirzītais".
"Komentāros dzīvei" Krišnamurti runā ar dažādiem cilvēkiem, cita starpā, arī "ļoti vienkāršiem". Teksti un apsvērumi ir tie paši.
Jā, ir daļa sabiedrības (stipri lielākā), kas iet uz futbola mačiem, klubu "Dolls" utml, un tie noteikti neies Krišnamurti klausīties. Taču tie netusēsies arī pa šāda tipa portāliem.
Sabiedrība, kas tusē šeit, ir pietiekoši nobriedusi, lai prāta nosaukšanu par garīgās attīstības bremzi uztvertu tā, kā tas ir jāauztver.
Modris, Ģirtam,
16:32:20 30.06.2007
Starp citu, Ģirt, nevajag noliegt to, ko Tu tā īsti nezini! Velns viņu zina, ko Tu domāji ar vārdu "advancētais", bet es pieņemu, ka "iesvētītais". Un, lūk, es reiz aprēķināju, cik cilvēku Latvijā varētu būt iesvētītie, ja zinu, cik viņu ir pasaulē, un pieņemu, ka viņi ir izkaisīti visur vienmērīgi. Es tagad no galvas neatceros (vakarā man būs vairāk laika, tad arī uzmeklēšu precīzos rezultātus), bet bija vairāki simti vai pat tūkstoši. Kādēļ Tu esi tik pārliecināts, ka neesi viens no viņiem? Ja šī pakāpe ir iegūta iepriekšējās dzīvēs, tad ar to piedzimst, un cilvēks diez vai apzinās, kas viņš ir. Tomēr viņš jūtas iekšēji neapmierināts un nelaimīgs, līdz atrod savu ceļu, savu "garīgo barību", kura atbilst viņa iekšējam statusam. Tā tas ir - iesvētīšana notiek dvēseļu plānā un iesvētīta tiek dvēsele, tas nav kāds samākslots rituāls uz zemes. Bez tam visi cilvēki ir iesvētīti kaut kādā pakāpē (vidējais līmenis - 0.4), bet atrašanos uz Iesvētīšanas jeb Mācekļu Takas skaita no 1.0 iesvētīšanas, tomēr par pirmo īsto Iesvētīšanu Meistari uzskata tikai 3.0 pakāpi, jo pirmās divas ir tikai sagatavojošās, ar trešo sākas gara jeb monādes aktīva iedarbība uz cilvēku. Ja Tu teiktu, ka Tu esi iesvētītais (kā daži šeit Latvijā par sevi runā), tad Tevi būtu jāuzskata par lielīgu puišeli, bet ja Tu saki, ka tāds neesi, tad Tu sevi pazemini ar nolūku, lai kāds Tevi neuzskatītu par lielīgu puišeli, tādēļ labāk par to neizteikties un, ja kāds jautā, tad saki "es nezinu", nevis "es neesmu". Labi?
Modris, Ģirtam,
15:30:24 30.06.2007
Krišnamurti priekšlasījumu un diskusiju dalībnieki nav "vienkārši cilvēki", bet gan jau augstu attīstības stāvokli sasnieguši cilvēki. Vienkārši cilvēki neiet Krišnamurti klausīties, bet gan uz futbola mačiem u. c. līdzīga rakstura pasākumiem. Nu, Tu atkal mani pārproti - es jau nesaku, ka nevajag Krišnamurti studēt un mēģināt izmantot viņa padomus, nebūt nē, es tikai sniedzu dažas pārdomas par konflikta vērtību zināmā attīstības stadijā. Vai Tev liekas, ka tās bija nepareizas?
Girts Modrim,
15:20:42 30.06.2007
Nedomāju, ka Krišnamurti runā par savam problēmām. Viņš cilvēkiem sniedz apsvērumus un metodes, ar kurām strādāt.
Otrkārt, šie Krišnamurti teksti ir sarunas ar vienkāršiem cilvēkiem. Šāda līmeņa cilvēks nesniegtu vienkāršam cilvēkam nederīgus apsvērumus.
Treškārt, neesmu nekāds "advancētais" un, kad sāku mēģināt nosacītās "ārpusprāta" prakses, nezināju pat ne tik, cik tagad. Vienīgais, ko varu pateikt - kvalitatīvas izmaiņas apziņas paplašināšanā notiek ļoti strauji. Un varu vien pabrīnīties, cik "viltīgs" ir prāts!
Modris, Ģirtam,
14:57:03 30.06.2007
Taču, Ģirt, no otras puses: Krišnamurti ir 4. pakāpes Iesvētītais... Maitreja ieteica akli nesekot nevienam pravietim vai filozofam, jo "tad jūs neizbēgami klupsit". Kādēļ? Tādēļ, ka Krišnamurti runā par SAVĀM problēmām, kādas ir viņam kā 4. pakāpes Iesvētītajam, kas nevar būt aktuālās problēmas, piemēram, 1. vai 2. pakāpes māceklim. Krišnamurti runā par iekšējo konfliktu pārvarēšanu, bet šie iekšējie konflikti ir berzes uguns - evolucionārās enerģijas - izpausmes (piemēram, starp personību un dvēseli). Krišnamurti ir pavisam tuvu harmonijai vai pat jau tajā iekšā, bet zemākiem aktuāls būs konflikts (harmonija caur konfliktu). Piemēram, Krišnamurti iesaka vērot savu iekšējo vardarbību, bet tieši konfliktā starp iekšējo vardarbību un nevardarbības ideālu šī iekšējā vardarbība kļūst skaidri redzama. Vai tā nav? Manuprāt, konflikta stadiju nevar apiet, bet pēc konflikta seko vērošana, un vērošanai - konflikta novēršana.
Modris, Ģirtam,
14:29:25 30.06.2007
Tomēr nevajadzētu aizmirst, ka Krišnamurti risina ļoti augsta ranga problēmas, kuras cilvēcei kopumā kļūs aktuālas tikai tālā nākotnē. Ja tās Tev ir pa zobam, tas ļoti liecina Tev par labu.
Modris, Ģirtam, MB,
14:25:40 30.06.2007
No šīs Wikipedia sērijas man ir vēl divi gabaliņi: "Laiks" un "Par audzināšanu". Bez tam man vēl ir pārtulkots viens neliels raksts no žurnāla "Share International" - "Krišnamurti par kooperāciju". Ja Jums ir interese, varu turpināt.
Girts Modrim,
10:07:02 30.06.2007
Krišnamurti patiešām bija vieds vecis. Šād tad pārlasu un jūtu, viņa katrā tekstā principā ir pateikts viss - jebkurš teksts atklāj (cik nu spēj atklāt vārdi) pieeju Īstenībai.
Nebiju lasījis viņa tekstu par domāšanu - paldies Tev par ievietošanu šeit. Ir skaidrs, ka domāšana (es domāšanu atļaujos viennozīmīgi sasaistīt ar prātu) patiešām nespēj atrisināt psiholoģiskas problēmas. Savukārt, psiholoģiska rakstura problēmas ir cieši saistītas ar garīgā ceļa iešanu. Tāpēc arī apgalvoju, ka cilvēka prāts ir garīgās attīstības kapracis (ar to nenoliedzot prāta lomu citu lietu risināšanā, kur tas ir neaizstājams).
Modris,
00:32:10 30.06.2007
Krišnamurti "Idejas un ideāli" (1. turpinājums un nobeigums):
Tomēr tieši tiekšanās pēc mūsu atzītās īpašības pretstata ar priekšstata, idejas, starpniecību izsauc konflikta turpināšnos: kā piemēru Krišnamurti izmanto vardarbību:
"Lai būtu ārpus vardarbības, es nedrīkstu to apspiest, to noraidīt, es nedrīkstu teikt, ka `Tā ir tikai daļa no manis`... Man ir to jāvēro, man ir to jāizpēta, man ir to labi jāiepazīst, un to es nevaru, ja to nosodu vai attaisnoju."
Ar to Krišnamurti vienlaikus noslēdz arī jebkādu atkāpšanās ceļu, jo viņš liek pārdomāt par to, ka šī pētīšana nekad nevar notikt "es"-a vai domāšanas plānā. Ar to konflikts atkal tiktu radīts. Tādējādi idejas, ideāli, domāšana un "es" kopspēlē kļūst par konflikta cēloni un savstarpēji cits citu nosaka. Krišnamurti pieeja, tas, kā viņš aplūko problēmu, konfliktu, atkal izslēdz jebkādu intelektuālu, analītisku metodi:
"Jūs tagad esat izlasījuši virkni izskaidrojumu, bet vai Jūs tos patiešām esat sapratuši? Jūsu iepriekšpieņēmumi, Jūsu dzīves veids, sabiedrības struktūra, kurā Jūs dzīvojat, traucē Jums kādu faktu uzlūkot un būt pilnīgi tiešiem un pilnīgi brīviem. Jūs sakāt: "Es gribu to pārdomāt; es gribu apsvērt, vai ir iespējams būt brīvam no vardarbības vai ne. Es gribu mēģināt būt brīvs."Šis "es gribu mēģināt" ir šausmīgākais, ko Jūs varat pateikt. Nav nekādas mēģināšanas, Jūs nevarat gribēt izdarīt to labāko."
Šeit parādās, ka Krišnamurti klausītājam vai lasītājam nepiedāvā nekādu ceļu, nekādu iepriekš sagatavotu atrisinājumu, bet gan daudz lielākā mērā atstāj katra atsevišķā ziņā strādāt ar šo problēmu kādā ārpusjēdzieniskā līmenī.
Modris,
00:14:00 30.06.2007
Man ir nedaudz laika, tādēļ uzrakstīšu vēl vienu gabaliņu no Krišnamurti: "Idejas un ideāli"
Šajā kopsakarībā idejas un ideāli tāpat iegūst kādu pilnīgi jaunu nozīmi. Krišnamurti tiem nepiedēvē nekādu pasauli uzlabojošu nozīmi, bet gan, gluži pretēji, daudz lielākā mērā mēģina parādīt to bīstamību, ja tie ir cēlušies tikai no domāšanas un "es"-a.
Idejas un ideāli ir kādi tālāki mūsu konfliktu cēloņi:
"Ideja mums ir svarīgāka nekā īstenība: tas, kam mums ir jābūt, mums ir vairāk pie sirds nekā tas, kas mēs esam. [...] Mūsu tiekšanās ir pastāvīgi vērsta uz to, lai šo īstenību iespiestu mūsu priekšstatu šablonos. Tā kā mums tas neizdodas, tad ar to mēs radām pretstatu starp to, kas ir, un to, kam būtu jābūt. Kam būtu jābūt, tā ir ideja, mūsu fantāzijas produkts, tādējādi nonākam pie konflikta starp ilūziju un īstenību - ne uz āru, bet gan mūsos pašos."
Pēc Krišnamurti teiktā, ideāli ir domāšanas projekcijas, uz "es"-u vērstās darbības, kuras kalpo tā vajadzību apmierināšanai un ir to rašanās cēlonis. Galu galā ideāli mums kalpo tikai tam, lai novirzītu mūs no sevis paša, no mūsu patiesajām problēmām un konfliktiem, lai uz tiem nevajadzētu skatīties. Šī iemesla dēļ mēs pārvietojam konfliktus uz āru un nosaucam mūsu pašu stāvokļus un īpašības precīzā pretstatā tam, kas mēs esam: mēs esam vardarbīgi, tādēļ mēs radām nevardarbības ideālu, mēs ienīstam cits citu, tādēļ mums ir mīlestības ideāls, mēs esam iekšēji nedroši un apmulsuši, tādēļ mēs tiecamies pēc kārtības. Tādējādi mēs radām un proklamējam ideālos stāvokļus, kurus ir jāsasniedz: 1. pašiem sevī; ar to rodas konflikts personā starp to, kas ir īstenībā, un to, kam būtu jābūt; 2. citos; ideāli tiek propagandēti, par tiem cīnās un tos mēģina (bieži ar visiem līdzekļiem) īstenot (kā mums māca vēsture).
(Turpinājums sekos)
Modris, Gugam,
23:21:42 29.06.2007
Un nesaprot jau ar, bet man vienalga...
guga, Modri
18:55:59 29.06.2007
Tā ir gan - man arī bez jēdzīga mērķa formulējuma tas laikam nebūtu iespējams. Lai gan šie mērķi var tik formulēti brīžam tā, ka, ja tos pateiktu publiski, lielais vairums cilvēku to nesaprastu :))).
Eze, Modrim
15:59:39 29.06.2007
Jā, tas ir labs jautājums, par ko domāt - kas ir tas, kas dzen? :))) vai velk...
Modris, Ezei,
15:50:35 29.06.2007
Kā ir ar to Tavu "vazāšanos pa krūmiem"? Vazāšanās vazāšanās dēļ? Es bez vēl kāda cita, augstāka, mērķa to nespēju; kaut gan tas ir patīkami (uz kādām pāris stundām), bet tad uznāk tāda bezmērķības un bezjēdzības izjūta un skumjas. 'Muižā", piemēram, es trīs dienas no vietas raku grāvjus abpus ceļam un metu velēnas un zemi grambās un bedrēs, vienlaikus atpūtas brīžos vērodams (jā, - baudīdams) dabu, klausīdamies putnos un vēja skaņās, ēzdams meža zemenītes, bet darbs bija svarīgs; un pašu darbu es arī nespētu darīt, ja nebūtu mērķis, kas nav pilnīgi saistīts ar manu ego, bet kuram ir arī kāda cita, augstāka jēga - veidot vietu, kurā dabiskos un labvēlīgos apstākļos varētu sanākt cilvēki, līdzīgi man. Lielīgi skan, vai ne? Bet tā ir patiesība, - ja visā tajā trūktu kāds elements, es nemūžam "nevazātos" pa dabu un neņemtos ar šiem darbiem.
Eze, Modrim
15:48:13 29.06.2007
naktsputnos izdzēsās vārds - "viņi LAIDELĒJĀS ilgi un neatlaidīgi...", bet man negribējās labot un es tad nodomāju, ka tas teksts tikpat nevienam nav īsti svarīgs... :)))
ai, nu gan jāpastrādā, paldies!
Modris, Ezei,
15:26:20 29.06.2007
Jā, aliņa un naktsputni...
Modris, Ezei,
15:22:22 29.06.2007
Kad cilvēks paceļas virs jūtām, tās netiek aizmirstas vai atmestas, bet tikai paceltas augstākā kvalitātē, jo - lai kļūtu pilnīgas - tās ir jāpapildina ar kaut ko augstāku. Tāpat tas ir ar domām, arī tās netiek atmestas pilnībā, bet tikai padarītas augstvērtīgas, pievienojot dvēselisko, un dvēseliskais kļūst pilnīgs, pievienojot garīgo (dzīvību, spēku un gribu). Runāt par reālo dzīvi... vai tās būtu bailes lkt lietā savu prātu ar pilnu jaudu? Bailes, ka citi sauks tevi par izlēcēju, kurš grib palepoties ar savām zināšanām? Nu ja, krieviem inteliģents ir lamu vārds un latvieši ir tik nožēlojami lielā mērā no viņiem ietekmējušies, aizmirsdami to svētīgo ietekmi, kas nāca no vāciešiem...
Eze, Modrim
15:18:57 29.06.2007
Vidusskolā par mani strīdējās fizikas un literatūras skolotāji - kur man labāk iet mācīties. Aizgāju uz matemātiķiem, bet padomju laikā biju ķerta uz teātra izrādēm - gāju kā uz baznīcu :))) tāds fiziķu UN (nevis VAI) liriķu variants.
Tagad piepalīdzu datus un dokumentus datorā apstrādāt.
Paldies! (tagad man jādomā, ko tad es tādu esmu pateikusi, viena bija tā aliņa, ja?)
Tās asociācijas man sanāk kopā no interesantas ārpusdarba dzīves, "vazājoties pa krūmiem" (t.i. skaistām, īpašām, bet ne kičīgām vietām) burvīgā kompānijā :)))
Eze, Modrim
15:07:46 29.06.2007
Jā jā es saprotu, es ņemos pa savu līmeni. Tomēr - man nez kāpēc liekas, ka nemaz nav tik daudz to, kas spēj runāt par savu pieredzi VIRS, tāpēc gribas sarunās par reālo dzīvi (nevis teorētiski iespējamo)vārdam "mīlestība" atstāt augstāko no tām jūtām, ko spēj normāls nemeditējošs cilvēks saprast.
Modris, Ezei,
15:06:26 29.06.2007
Vai drīkstu uzdot personīgu jautājumu? Ar ko Tu nodarbojies? Redzi, es saskatu Tevī lielu rakstnieces potenciālu, būtu ļoti žēl, ja Tu to neliktu lietā. Tu jau esi literāri augstvērtīgi sniegusi divus simbolus (tos gan vēl mazliet jānoslīpē un ap tiem jāapaudzē sižetu, bet tie ir lieliski, es tos nekad savā mūžā vairs neaizmirsīšu. Līdzīgus simbolus, tikai mākslā, sniedza T. Ūders, kurš ir mans mīļākais latviešu mākslinieks, - īsts latviešu Van Gogs, tādi ir reti).
Modris, Ezei,
14:49:40 29.06.2007
To, kas ir ZEM prāta, un to, kas ir VIRS prāta, bieži sajauc tie, kuri vēl nav skaidri piedzīvojuši to, kas ir VIRS -, jo apraksti ir līdzīgi, kaut arī, runājot par VIRS, ir domāti simboliski. Virs prāta ir jūtziņa jeb intuīcija, jeb mīlestība-viedums (ko mīli, to saproti; ko dziļi saproti, to mīli).
Eze, Modrim
14:36:32 29.06.2007
Vai nu saldkaisle vienīgās jūtas, kurām var ļauties :)))
Un vai tad mīlestība bez mīlēšanās nav mīlestība?
Tagad tik jāpadomā, kurām jūtām "tik viena doma prātā man"... teiksim, bailēs laikam tomēr kaut kāda doma visu laiku stāv galvā (nepareiza man stāvēja... ), laikam pie kauna arī...
Bet vispār es to teicienu kompilēju no jūsu sarunām :)))
"ja Tu vēro savas jūtas, tad to uzbangojums nav iespējams; šis uzbangojums pa īstam sākas tad, kad Tu vairs nevēro, bet saplūsti ar tām, kļūsti par tām..."
kad nevēro, tad ļaujies, tad neturies pretī, tad nedomā, prāts atslēgts... meditācija ir domāšanas izslēgšana.. nu jā, bet laikam uzmanīga vērošana kā koncentrācija tomēr piemīt meditācijai.. :)))
Tomēr vēlreiz ir jāatgādina, ka šos secinājumus nedrīkst saprast tikai ar domāšanu vien. Domāšana, prāts, nevar pats sevi izskaidrot un tādēļ tā pārvarēšana nekad nav iespējama ar domāšanas starpniecību. Krišnamurti pieeja šim procesam ir citāda:
"Bet ja Jūs šos izteicienus aplūkojat, tos izskaidrojat, tiem tomēr pievēršot Jūsu pilnīgu uzmanību (ne koncentrāciju), tad Jūs atklāsit, ka nepastāv nedz vērotāja, nedz vērojamā, nedz domātāja, nedz domu. Nesakiet: "Kas bija vispirms?"; tas ir asprātīgs arguments, kas nekur neved. Jūs to varat sevī novērot: kamēr šeit nav neviena doma - kam nav nekāda sakara ar atmiņas zudumu un tukšumu -, kamēr nepastāv domu, kuras ir atvasinātas no atmiņām, pieredzes, zināšanām un kuras visas pieder pagātnei, tikmēr vispār nav nekāda domātāja."
Modris,
14:26:21 29.06.2007
Krišnamurti "Domāšana" (1. turpinājums)
Mūsu domāšanas fragmentārums, ierobežotība un līdz ar to arī katras tai sekojošās darbības nepilnība ar šiem apgaismojošajiem izteicieniem kļūst saprotama. Domāšana tātad barojas no atmiņām; pēc Krišnamurti teiktā, tā ir "vienmēr veca". Līdz ar to viņš ieskicē domāšanas robežas un secina: "Kādu jaunu faktu nevar uztvert ar domāšanas starpniecību. Domāšana to vēlāk var ietvert vārdos; bet jauna fakta izpratni domāšana nespēj dot. Domāšana nekad nevar atrisināt kādu psiholoģisku problēmu."
Jāuzsver, ka Krišnamurti saka: "psiholoģiska problēma". Ar to viņš nenoliedz domāšanas un zināšanas nozīmi ikdienas dzīvē. Krišnamurti ar savu domāšanas kritiku nekādā ziņā netiecas atpakaļ arī cilvēka pirmspersonālajā, pirmsapzinīgajā stāvoklī. Daudz vairāk viņš mēģina parādīt postošo ietekmi, kuru domāšana kopā ar "es" rada mūsu dzīvē un mūsu attiecībās. Viņš jautā, vai var tikt sasniegta kāda cita, ārpuslaika pasaules uztvere, kura neplūstu caur sadalošās, šķirošās domāšanas filtru. Šeit viņš pētī attiecības starp domātāju un domām un saka, ka ar "es" ilūziju var tikt galā tikai tad, ja domātājs atzīst, ka viņš un domas nav divas atšķirīgas vienības, bet pamatā ir pilnīgi identiskas. Šis "es" trūkums, transpersonālā ziņā, ietver visu lietu vienotības atziņu. (Pie tam, kā mēs redzējām jau ievadā, aprakstīšanas iespēju robežas par sevi jau ir pārkāptas.) Kāds svarīgs un ļoti dziļš Krišnamurti izteiciens šajā kopsakarā skan, ka katra cilvēka apziņa ir visas cilvēces apziņa. Cilvēka esamība ar to iegūst pilnīgi jaunu kvalitāti un nozīmi, tā taču iekļauj atbildību par visu pastāvošo, arī tad, ja domāšanā šī atbildība ir tikai fragmentāri konstatējama. (Šī atbildība tad iegūst īpašu nozīmi audzināšanā.)
(Turpinājums sekos)
Modris,
14:00:08 29.06.2007
Krišnamurti "Domāšana":
Tātad saskaņā ar Krišnamurti domāšana nespēj sniegt atrisinājumu mūsu konfliktiem, tikpat maz to spēj no domāšanas cēlušies pasaules uzskati, noteiktas vērtības, personīgie uzskati utt. Domāšana ir šķirošs, analītisks process un nekad nevar būt īstenība. Daudz lielākā mērā tā ir mūsu personīgā, kondicionētā skata uz lietām atspoguļojums. To atzīt, un proti, ne tikai kādā intelektuālā plānā ar domāšanas, saprāta vai pat kā dogmas un tīri pārņemta uzskata palīdzību pieņemt, - tāds ir Krišnamurti mērķis.
"Domāšana ir process laikā un telpā. Domāšana ir atmiņa, atmiņas par bijušo. Domāšana ir zināšanas aktivitāte... Ja jūs novērosit savas domāšanas aktivitāti, tad jūs atzīsit, ka pieredze un zināšana ir jūsu dzīves pamats. Zināšana nekad nav pilnīga. Tā vienmēr iet roku rokā ar nezināšanu. [...] Laiks, zināšana, atmiņa, domāšana ir viena vienīga vienība. Tās nav atdalītas aktivitātes, bet gan viens vienīgs process. Domāšanai, kura pieder laikam, ir savas robežas. Domāšanai, kura rodas no nepilnīgas zināšanas, ir jābūt nepilnīgai, tādēļ ierobežotai. Reliģiskā ticība ir ierobežota. Pieredze, kuru jūs esat ieguvuši vai pēc kuras ilgojaties, ir ierobežota. Katrai pieredzei ir jābūt ierobežotai."
(Turpinājums sekos)
Modris, Ezei,
13:45:05 29.06.2007
"Kad ļaujies jūtām, tad prāts apklust" - jā, Eze, un no dvēseles nākošās kauna un goda jūtas arī vairs nav saklausāmas... Tikai visvarenā dabas balss!... un to daudzi pasniedz kā ideālu stāvokli, hm, hm... Pēc tam gan parasti nāk nepatikšanas (piecas minūtes baudas un 30 gadu ilgas mocības).
Girts Modrim,
13:15:08 29.06.2007
Ilgspējīgas jūtas un īslaicīgas (ilgnespējīgas) jūtas tomēr nav viens un tas pats. Jūtu uzplūdi, jā, tas tā varētu saukties. Lai nu kā tur būtu, principiāla atšķirība tomēr, manuprāt, ir - atkarībā, kur šī substance sakņojas, vritti vai dziļāk.
Jā, ja neiesaistoties vēro, uzplūdi nenotiek. Jautājums, kuru netieši uzdevu vienā no iepriekšējiem komentiem - kas tad ir vērotājs (vērots tiek arī vritti!)?
Līga,
13:13:56 29.06.2007
Es arī piekrītu! Vēl ir labs teiciens, kamēr var, tikmēr mīl, kad nevar, tad sāk teoretizēt par Mīlestību! :))) ( lūdzu neuztvert personiski)
Eze,
12:58:53 29.06.2007
Nu re, īstākā meditācija! Kad ļaujies jūtām, tad prāts apklust :)))
Modris, Matakam,
12:47:56 29.06.2007
Mīlestība un iekāre nav gluži viens un tas pats. Kaut gan dzimumiekāri izmanto kā mīlestības simbolu, patiesībā tā ir kaut kas cits - tā ir enerģija, kas visu savstarpēji magnētiski sasaista kopā vienā vienībā; bez mīlestības enerģijas, piemēram, molekulas sadalītos atomos.
Modris, Ģirtam,
12:43:40 29.06.2007
Vēl viena piezīmīte: ja Tu vēro savas jūtas, tad to uzbangojums nav iespējams; šis uzbangojums pa īstam sākas tad, kad Tu vairs nevēro, bet saplūsti ar tām, kļūsti par tām...
Mataks, Modri,
12:41:14 29.06.2007
Mīlestība ir ilūzija?
Modris, Ģirtam,
12:35:36 29.06.2007
To, ko Tu sauc par emocijām, latvieši sauc par jūtu uzplūdiem. Vēl aizvien uzskatu, ka iedalījums emocijās (kā īslaicīgās jūtās) un jūtās (kā ilgtspējīgās jūtās) ir mākslīgs un nevajadzīgs. Kādēļ iemīlās (iekāro) vienu no 50 blondīnēm ar vienādiem parametriem (runa taču nav par kloniem?) - prāts ļoti precīzi un ātri novērtē ne tikai ārieni, bet visu kompleksu - raksturu, temperamentu, piemērotību tieši Tev utt., bet ja Tu nebūsi spēcīgi "nogribējies" (tas nozīmē - uzkrājis lielu seksuālās enerģijas potenciālu), tad nekādas tādas "iemīlēšanās" vispār nebūs. Īstenība jau "darbīgā persona" ir seksuālā enerģija, nevis tu pats. Daba darbojas tevī un caur tevi...
Mataks, Ģirt,
11:47:56 29.06.2007
Kas ir Mīlestība (piemeram, pret to vienu no 50 blondīnēm) ?
Girts Modrim,
11:38:21 29.06.2007
Nē, es nerunāju par meditāciju kā līdzekli emociju uzbangojuma pārvarēšanai. Jūtu uzbangojuma gadījumā nekāda meditācija, visticamāk, nesanāks. Runāju par emociju uzbangojuma vērošanu, vritti vērošanu. Šāds stāvoklis vēl ne tuvu nav meditācija.
Uzdevu Tev banālu jautājumu par 50 blondīnēm (katru dienu priecājos, ka debesis ir zilas un puķes sarkanas!). Samīlēšanās (iekaislēšanās) vienā no viņām ir emocija - relatīvi īslaicīgs, "iekš vritti" sakņojies, uzplūds. Spēja Mīlēt viņas visas, neatkarīgi no vecuma, parametru centimetriem, un Mīlestības jušana pret viņām visām - tās ir jūtas. Ilglaicīga, noturīga parādība, kurai saknes ir dziļākas nekā "iekš vritti". Tas par emocijām un jūtām. Piekrītu, ka atkal vairāk dzeja nekā filozofija, taču man pret filozofiju (kā prāta radītu konstrukciju sistēmu) ir lai ari pozitīvs, tomēr rezervēts viedoklis.
Līga, Matakam,
11:03:55 29.06.2007
Kas aktuāls? ;) Pēc iespējas labāk, pilnvērtīgāk nodzīvot šo dzīvi! :)))
Mataks, Līga,
10:48:36 29.06.2007
diemžēl neesmu lasījis... kas tagad tev šķiet aktuāls?
Līga,
10:40:18 29.06.2007
Man šie jautājumi par Es, Ego, prātu vairs nešķiet aktuāli pēc M. Ņūtona grāmatas "Dvēseles ceļojums" izlasīšanas. Būtu interesanti uzzināt šajā ziņā citu domas.
Mataks, Modri,
10:21:47 29.06.2007
bet vai jūtu uzbangojumu nevar veiksmīgi izmantot kā ātrāko ceļu līdz tam no kurienes tās nāk? resp. izmantot kā spēcīgu palīglīdzekli meditācijas padziļināšanai.
MB, Modri,
10:16:53 29.06.2007
Paldies! Šie gabaliņi šķiet nav bijuši vēl šeit, bet Krišnamurti par daudz nevar būt :)
Modris, Ģirtam,
02:35:50 29.06.2007
Tu runāji par meditāciju kā līdzekli jūtu uzbangojumu pārvarēšanai. Varbūt, ka Tev būs interesanti palasīt dažas manas pārdomas šai sakarā. Ja pastāv jūtu uzbangojums, es, piemēram, nespēju meditēt (kas gan notiek ļoti reti). Meditācija sniedz iekšēja prieka izjūtu, un šī izjūta rada imunitāti pret jūtu iespaidiem. Šī imunitāte neattiecas uz sajūtām, kuras, tieši otrādi, saasinās. Tomēr Tev nevajadzētu aizmirst, ka cilvēki ar emocionālo polarizāciju nav spējīgi efektīvi meditēt, un viņiem pareizais ceļš nebūs meditācija, bet gan jūtu apvaldīšana ar prātiskiem apsvērumiem. Meditācija ir domāta cilvēkiem, kuriem jau iezīmējas mentālā polarizācija, un tā palīdz pārvarēt nevis jūtu uzbangojumus, bet gan domu spiedienu. Un atkal - meditācija nevis apslāpē spēju skaidri uztvert domas, bet vēl pat saasina tās, tu sāc viegli uztvert citu domas, kā arī citu jūtas, bet tās tevi neiespaido. Tu nesaplūsti ar tām, neidentificējies ar tām, tās pastāv citā līmenī, nevis tajā, kurā tu pats uzturies kopā ar tevi iekšēji caurstrāvojošu prieku. Pat līdzjūtība transformējas: līdzi jušana vairs nav kļūšana par tikpat nelaimīgu kāds ir cietējs, bet gan asa un precīza viņa nelaimes cēloņa uztveršana, novērtēšana, kā arī domāšana par iespēju viņam efektīvi palīdzēt - vai arī atturēšanās no domas par palīdzību, ja tu redzi, ka nelaime ir viņa paša radīta un var viņam ļoti palīdzēt apzināties savas nelaimes cēloni. Bez tam tava līdzi jušana nespēj izdzēst iekšējo prieku.
Modris, MB,
01:54:56 29.06.2007
Varbūt es turpināšu tulkojumus no raksta par Krišnamurti un viņa mācībām. Nākošā nodaļa sauca "Domāšana". Tomēr: varbūt tas viss jau ir bijis jūsu mājas lapā?
Modris,
01:49:54 29.06.2007
(Turpinājums Krišnamurti mācībai par "es")
Krišnamurti (pēdējā konsekvencē) noliedz visas struktūras, kuras varētu ņemt palīgā, tādējādi, ka viņš atmasko un nepieļauj sekojošās koncepcijas, priekšstatus utt., kuri rodas no "es".
Vispār viņš nenoliedz to jēgu, vienīgi šīs palīgkonstrukcijas nespēj sniegt radikālu cilvēka gara transformāciju - tā gara, kurš savu darbību pasaulē vairs nesmeļ no koncepcijām, pasaules uzskatiem, atdarināšanas un beigu beigās - apmulsuma.
Tomēr - vai "es"-a dēļ radītās ciešanas var tagad beigties, un - ja tas tā ir - tad kā? Pats šis jautājums Krišnamurti acīs attēlo mūsu stāvokļa projekciju:
"Prasība likvidēt "es"-u tagad kļūst par jaunāko "es" darbību, taču tā nav nekas jauns, bet tikai nākošā alku forma."
Modris, MB,
01:38:57 29.06.2007
Es gribētu padalīties ar pārējiem kādā tulkojumā no vācu Wikipedia nodaļas par Dž. Krišnamurti mācībām, un proti, - par "es".
Es
Dž, Krišnamurti mācībās centrālais punkts ir jautājums par "es".
Kamēr Freids uzskata, ka psiholoģijas uzdevums ir integrēt "es"-ā neapzinātā "es" daļas, lai šādā veidā likvidētu (jau esošos) konfliktus, Krišnamurti īsto problēmu saskata jau kāda "es"eksistences pieņemšanā: Krišnamurti netiecas pēc "es"stabilizēšanas, bet gan pēc tā likvidēšanas. "Es", pats vai arī ego (Krišnamurti šeit nešķiro) viņa acīs ir visu konfliktu cēlonis. "Es", viņš paskaidro, ir produkts, tīra domāšanas struktūra: "Pašam par sevi tam trūkst realitātes." Tad kādēļ domāšana rada kaut ko tādu, ko mēs saucam par "es"?
"...jo domāšana ilgojas pēc drošības un stabilitātes... Tomēr domāšana ir nedroša, sevī saskaldīta, tādēļ tā ir radījusi "es" kā kaut ko pastāvošu, kas parādās kā šķirts no domāšanas un kuru domāšana atkal atzīst kā kaut ko pastāvošu. Un šo pastāvību identificē ar ieslodzīšanu - mēs sakām: mana māja, mans raksturs, manas vēlmes, manas ilgas - kas "es"-am dod pilnu drošības un nebeigšanās izjūtu."
Tātad "es"-u rada domāšana ar nolūku piešķirt mūsu dzīvei drošību un stabilitāti (ilūziju par tiem) mūsu attiecībās, mūsu darbībās, visā mūsu eksistencē. Domāšana uz "es" pamata radīja un visu laiku rada (šķietami sargājošo) iedalījumu subjektā un objektā, novērotājā un novērojamā un līdz ar to bāzi konfliktam. Šis konflikts tomēr neved pie "es" iznīcināšanas, bet gan šī sevis uzturēšana un stabilizēšana tagad tiek sasniegta un nodrošināta ar atsevišķā indivīda identificēšanu ar viņa domāšanu, viņa pieredzi, viņa idejām utt. Šis es-identitātes - ne tikai tīrās sevis Paša apziņas - uzturēšanas mēģinājums tiek projicēts uz āru ideoloģiju, varas pretenziju un visbeidzot vardarbības formā.
(Turpinājums sekos)
Modris, Gugam,
00:44:29 29.06.2007
No Pataņdžali: Koncentrēsanās laikā Redzošais (Puruša) atdusas savā dabiskajā stāvoklī. Pārējā laikā (ārpus koncentrēšanās) Redzošais SAPLŪST AR SAVĀM MODIFIKĀCIJĀM.
guga,
00:43:10 29.06.2007
Es gribēju parunāt :))) par pavisam parastām ikdienas lietām, par cilvēka ikdienas dzīvi šajā kontekstā, bet Tu, Modri, runā par augstām matērijām. Nu tad es centos Tev pateikt, ka es gribu par mazliet citu, bet es jau varu arī negribēt :))) ;)
Tā ka viss kārtībā. :)
guga, Modrim
00:39:52 29.06.2007
Es tikai mēģinu runāt par mazliet citu šķautni tam pašam.
guga, Modrim
00:38:59 29.06.2007
Nē, nē, neesmu aizkaitināts. Viss ir kārtībā ar visu to, ko Tu teici. Tam visam es piekrītu.
guga,
00:37:29 29.06.2007
Manuprāt, gan arī tīrā Apziņa var fokusēties da uz jebko. Tikai tur ir tā starpība, ka ja ikdienas apziņa nekur patiesībā pa īstam nevar nofokusēties, tad tīrās Apziņas fokuss izsauc tiešu rezultātu (kā arī ir paskaidrots Patandžali aforismos nodaļā par spēkiem - fokusējies uz kādu lietu un iegūsti atbilstošu rezultātu).
Modris, Gugam,
00:37:22 29.06.2007
Par lokām man vajadzēs grāmatas palīdzību, man tās nestāv galvā. Es atceros, ka astrālajam plānam ir 7 apakšplāni un augstākie ir pat ļoti ideāli. Par ko Tu esi tik aizkaitināts?
Modris, Gugam,
00:34:03 29.06.2007
Varbūt pajautāsim Annai pašai; es ceru, ka viņa šos abus jēdzienus definēs skaidrāk (ja jau kādam tie ir ar atšķirīgu nozīmi un ja atšķirība nav tik patmākslīga un sadomāta kā starp filozofiju un filosofiju).
guga,
00:33:08 29.06.2007
Bez tam astrālais plāns arī it bieži ir tikai kopus apzīmējums neskaitāmiem apziņas līmeņiem no tādiem ļoti izkropļotiem, deformētiem, noēnotiem, līdz ļoti tīriem (līdz pat tā saucamajām "tīrajām pasaulēm", kurās pavisam vairs nav nāves, kuras vairs vispār nepieder pie Mritjulokas). Līdz ar to diskutēt par šīm lietām nenoskaidrojot precīzi, ko mēs kurā gadījumā sapratīsim ar vienu vai otru jēdzienu patiesībā ir bezjēdzīgi. Apzīmējumu virknes jau var visādas sakārt. Bet es domāju, ka mans sākuma formulējums bija gana vienkāršs, un, ja gribēja saprast, varēja itin labi saprast, ko es ar to domāju.
Modris, Gugam,
00:30:36 29.06.2007
Tīrā apziņa ir tās fokusēšanās sevī pašā, taču tā var fokusēties arī fiziskajā ķermenī, astrālajā ķermenī, mentālajā ķermenī un personībā. Kas ir "parastā ikdienas apziņa"... tas nu tā, katram tā var būt kaut kas cits...
guga, Modrim vēl
00:26:42 29.06.2007
Un vēl kāds labs psihologs (piem. Anna) varētu pastāstīt, ka nevajag jaukt jūtas ar emocijām. Emocijas gan laikam ir tas, kas nāk no astrālā plāna, bet jūtas ir daudz dziļāka parādība.
guga, Modrim
00:23:00 29.06.2007
Dvēseli asociēt ar parasto ikdienas apziņu arī ir tikpat liela kļūda. Dvēseli var asociēt ar to, ko sanskritā sauc Čaitanja (tīrā Apziņa), bet ikdienas apziņa ir patiesībā tas, ko sanskritā sauc moha - maldi; tibetiski tīro Apziņu sauc Rigpa, bet ikdienas apziņai tibetiski ir apzīmējums Sems, un šie stāvokļi vienmēr tiek kardināli atšķirti.
Modris, Ezei, Gugam,
22:09:02 28.06.2007
Dvēsele un apziņa ir sinonīmi. Asociēt dvēseli ar jūtām ir parastā kļūda. Jūtas nāk no astrālā-emocionālā ķermeņa. Ja jūtu ķermenis ir pietiekamā mērā attīrīts (ar altruismu), tad tajā var atspoguļoties buddhi (dievišķā dvēsele), kura iemieso mīlestības-vieduma principu. Cilvēka dvēsele jeb apziņa attīstās, pēc kārtas fokusējoties katrā no mentālā ķermeņa apakšplāniem: 1. apakšplāns ir saistīts ar fizisko ķermeni, 2. - ar astrālo, 3. - zemāko mentālo ķermeni, 4. - ir kauzālais (cēlonības) ķermenis, dvēseles ķermenis, mentālā ķermeņa apziņa pati sevī, 5. mentālā ķermeņa apakšplāns ir cilvēka dvēsele jeb zemākais stūris no garīgās triādes ātma-budhhi-manas (manas ir cilvēka dvēsele) vai pareizāk - no garīgās triādes atspoguļojuma mentālajā ķermenī. Katrā ķermenī trīs augstākie apakšplāni pārstāv šī ķermeņa garīgo polu, trīs zemākie - materiālo polu, bet 4. jeb vidējais - pārstāv apziņu. Apziņa ir gara un matērijas apvienojums. Cilvēks ir būtne, kura attīsta apziņu, tādēļ daudzās valodās cilvēka nosaukums ir atvasināts no sanskrita vārda "manas", piemēram - Man, Mensch u. c. Apziņas simbols ir mēness (mūsu valodā tieši vārds "mēness" ir atvasināts no "manas". Dvēseles enerģija ir pieslēgta sirdī un galvā (sirdī - dzīvības pavediens un galvā - apziņas pavediens). Sirds centrs nav tikai krūšu labajā pusē, bet arī kā divpadsmit ziedlapiņu fomācija tūkstošziedlapiņu lotosa vidū galvā, aptverot "dārgumu lotosa centrā" (kas ir analogs mūsu mītiskajam papardes ziedam, kuru meklē Jāņu naktī). No dvēseles plūst nevis gaišās sentimentālās jūtas, bet intuīcija. Dvēseles pieskāriens ir patiesi satricinošs, tā ir ārkārtīgi spēcīga enerģija. Ja kontakts ar dvēseli ir nodibināts, personībai nekas cits neatliek kā pakļauties viņai, jo šai enerģijai nav iespējams pretoties.
Eze, gugam
17:54:30 28.06.2007
Bet viņš attīra peļķi.
Man patīk domāt, ka dvēsele raida jūtas cauri zemapziņai kā avota ūdens caur zemes slāņiem, bet pati bez vajadzības apziņā nenāk.
Sadzīviskāka alegorija. Man patīk domāt, ka sirds ir dvēseles mājvieta un jūtas ir tās vēstneses (visādas jūtas, jo reizēm arī dvēsele skumst un sāp un slimo). Viņa cauri pārdzimšanām varētu būt kā māmiņa, kas audzina bērnus - jūtas. Palaižot tās pasaulē, viņa pirmajās dzīvēs ne vienmēr spēj tās pietiekoši tālu pavadīt, jo mājā "bērni vēl mazi" un taisa traci. Bet ar laiku bērni kļūst gudrāki un tiem vajag mazāk laika un uzmanības un dvēsele var iziet garākās pastaigās... pēdējās iemiesošanās atnākt arī līdz apziņai un risināt garas sarunas :)))
Tas tā, ekspromts pauzē, nevaru sevi disciplinēt uz darbu.
guga,
17:47:12 28.06.2007
Bet arī cilvēkiem ar šādām auras formācijām gadās, ka kādreiz kādu dienu līdz viņiem izspīd šis viņu būtnes dziļumā esošais dvēseles apziņas starojums. Un tad notiek tas, ko Bībele grieķiski sauc metanoija (burtiski tulkojot - "prāta virziena maiņa", ko tagad Bībelēs tulko kā "grēku nožēla"). Un tad ne jau vienā brīdī, bet pamazām cilvēks sāk mainīties, tieši tāpat kā kādreiz jau gandrīz nokaltis augs, ja to sāk laistīt ar avota ūdeni un parūpējas par citām labām lietām, kā piemērots apgaismojums utml. kādreiz sāk atplaukt un zaļot, un ziedēt un augļus nest pēc savas kārtas.
guga,
17:41:22 28.06.2007
Ja jau par to salīdzinājumu un avotu, tad arī dubļu peļķē ietecējis avota ūdens paliek avota ūdens, tomēr to vairs nevar izmantot dzeršanai.
guga,
17:40:01 28.06.2007
Dvēsele ir visiem, bet izpaust šīs dvēselei dabiskās jūtas un izpausmes mēs izpaužam un spējam izpaust tikai proporcionāli tās apziņai, jo vairāk apzināmies, jo vairāk izpaužam. Neapzināmies nemaz, tad diemžēl kā rezultāts esam apveltīti ar tām auras formācijām, par kurām Oswalds Aura teica, ka tās redzot vientuļā vietā tūliņ labāk ir pāriet ielas otras pusē :))).
Eze, gugam
17:32:02 28.06.2007
Nejauc, lūdzu! Tās labās jūtas nāk no dvēseles un nevis no dvēseles apziņas :))) ūdens nāk no avota vienalga, vai to avotu kāds apzina/ apzinās vai nē...
guga,
17:27:33 28.06.2007
Bet, protams, nav vērts "kauties" ap vārdiem. Arī budisti, vienlaikus būdami nostiprināti dziļi šajā "dvēseles izjūtā" savā intelektuālajā koncepcijā noliedz dvēseles eksistenci (ar to saprotot neatkarīgas no visiem atdalītas nemaīnīgas eksistences esamību - tādas, protams, nav). Vārdi ir tikai vārdi - pati dvēseles apziņa, kaut ne līdz galam un ne pilnībā, ir daudz svarīgāka par šiem vārdiem.
guga,
17:24:27 28.06.2007
Nevar, nevar svētīgi dzīvot neapzinoties dvēseli, Eze.
Protams, ir problēma, ka kādreiz kāds cilvēks ne īsti vēl apzinās savu dvēseles izjūtu, bet visas tās labās jūtas, ko Tu noskaitīji, patiesībā nāk tikai no dvēseles apziņas, un, ja viņas pavisam nav, tā ir liela cilvēciska traģēdija. Un tas, ka Tu to tā nesauc, jo dažas padomju laikā no bērnības Tevī dzelžaini iedzītas intelektuālas konstrukcijas to neļauj, tas jau to nemaina ;).
Eze,
16:53:38 28.06.2007
Nu re, tīri labi var svētīgi dzīvot, neapzinoties dvēseli :))
Modris,
16:41:23 28.06.2007
Viss tas, kas ved vienotības virzienā un veicina mīlestību.
Eze,
16:37:17 28.06.2007
Aizkustinājums, līdzjūtība, piedošana... visas labās jūtas taču...
Apzināts, tiešs kontakts ar dvēseli ir tikai iesvētītajiem uz Iesvētīšanas jeb Mācekļu Takas, tomēr tas nenozīmē, ka pārējā laikā dvēsele būtu tikai pasīva vērotāja, - viņas iespaidi ieplūst cilvēkā un vada to, ja viņš tos ņem vērā (neapzinoties šo iespaidu avotu).
Modris, Ģirtam,
16:12:40 28.06.2007
Viss jau ir pateikts un var tikt saprasts, ja to grib. Dzenā ir izteiciens: "Debesis ir zilas un puķes ir sarkanas".
Girts Ezītei,
15:30:57 28.06.2007
Nu, par to jau es arī runāju!
Aber vezums jau nekust ne no vietas!
:))))))))))))
Eze, Girtam
15:27:03 28.06.2007
Es arī padomāju - pa kuru laiku prāts pagūst to apstrādāt un nodot - un vai tas tāpēc tā saucas, ka sajūtas pa nerviem cauri smadzenēm iet?
Bet pie sevis nospriedu - varbūt tas notiek tik nemanāmi ātri, ka uz mani tas neattiecas, jo netiek līdz apziņai, un tad lai nu būtu tā patiesība kam būdama...
Un vēl es padomāju - ir jau arī sirdsprāts, jūtziņa... Lai nu Modris saka, ka tas ir tikai garīgi attīstītiem cilvēkiem (kad jau dvēsele piedalās personības procesos), bet es vienalga pa kluso domāju, ka bišķiņ ir gan katram cilvēkam...
Girts Modrim,
15:18:48 28.06.2007
Starp kontroli un apspiešanu ir starpība, tajā pašā laikā kontrole ietver zināmu apspiešanas komponenti. Dažādos gadījumos dažādi lielu. Labi, aizdambējums nebūs pilnīgs, bet var būt pietiekoši būtisks, lai tāpat izraisītu slimības.
Bez tam analīze ir slidena lieta. Var atrast daudzus argumentus, kāpēc kaut kas ir pareizi tieši tā; var nointerpretēt daudzus faktus, kas secinājumu pareizību vēl pastiprina. Taču ko tas līdz, ja pret šiem "daudzus-daudzus" vajag tikai vienu patiesību, kas šo loģisko konstrukciju var nolīdzināt līdz ar zemi. Un ko tad uz šādiem faktiski pieņēmumiem (it kā uz nopietnu analīzi balstītiem!!!) var nokontrolēt? Un vai to vajag darīt, ja ir citas metodes?
Ui, definīcijas gan nedomāšu, tam esmu par slinku.
Uzdošu visai banālu (ko lai dara, tāds uzradās!) jautājumu. Ja "emocija" aiztāj ar "jūtas", teikums no Juriānses skan:
"ja esošās sajūtas aplūko ar prātu un tad reakciju izstaro astrālajā ķermenī, rodas jūtas".
Vīrietis satiek 50 blondīnes ar līdzīgiem visiem izmēriem, bet "samīlās" vienā no viņām. Apraksti, lūdzu, kādas sajūtas prāts ir aplūkojis un izstarojis astrālajā ķermenī, ka tikai viena ir tā laimīgā.
Modris, Ģirtam,
12:43:57 28.06.2007
Tu esi nevis iebildis Ā. J. uzrakstītajam, bet gan papildinājis to. Ā. J. raksta nevis par emociju (jūtu) apspiešanu, bet gan kontroli - jūti starpību? Analīze vai apspiešana ar gribu prāta kondicionētības dēļ - tas nav viens un tas pats. Par vēzi u. tmldz. Tev pilnīgi ir taisnība. Otrais vispār nav iebildums, jo Ā. J. šeit raksta tikai par emociju izcelšanās mehānismu, neko vairāk. Par Valtera teikto: es neredzu atšķirību starp emocijām un jūtām, vienīgi to, ka viens vārds ir svešvārds, bet otrs - latvisks. Ja gribi iebilst, tad vajadzīga nopietnāka viena un otra jēdziena definīcija.
Valters, Annai
09:20:52 28.06.2007
To jau arī gribēju teikt, ka gadījumos, kad īsos tekstos kaut kas tiek izteikts ar iepriekš nedefinētu jēdzienu palīdzību var rasties pēc būtības nepamatoti iebildumi no to personu puses, kuras šos pašus jēdzienus nodefinējušas citādāk. Taču īsos tekstos vai komentāros nav vietas definīcijām...
Girts Modrim,
07:58:23 28.06.2007
Starp citu, Valtera iebilde, manuprāt, bija "par lietu".
Piemēram, kas tad ir dusmas - jūtas vai emocijas? Tu apgalvo, ka jūtas, ja aptaujāsi cilvēkus, lielākā daļa atbildēs, ka emocijas.
OK, Tu saki emocijas latviski ir jūtas. Tomēr kaut kā nerakstās kopā, ka "mīlestības jūtas" = "mīlestības emocija". Jūtas tomēr šķiet ar ilgstošu pieskaņu, kamēr emocija ir īslaicīga.
Girts Modrim,
07:44:53 28.06.2007
Solītās iebildes - neizslēdzu, varbūt arī un nezināšanu balstītas. Nebūs ne dzejas, ne filozofijas veidā, būs kompilācija no lasītā un paša pieredzētā.
Ir divi būtiski momenti, kas iekrita acīs.
1) "Ar mērķtiecīgu koncentrāciju uz "sausajiem faktiem" domājošam cilvēkam var izdoties emociju apvaldīt"; "Mūsu mērķim ir jābūt sasniegt pilnīgu nosvērtību".
Šeit es saskatu aicinājumu "nosprostot upi". Tādi cilveki ir satikti kaudzēm - runā teorētiski "pareizi", dzīvo teorētiski "pareizi", taču faktiski tie ir "sausiņi", kuri nevis dzīvo pasaulē, bet eksistē.
Jā, uzskaitītā slimību buķete ir sekas uzskaitītajai sajūtu / emociju buķetei, taču uz "sausajiem faktiem" balstītais nosprostojums radīs citas slimības. Primāri šāds nosprostojums ir vēža cēlonis. Līdz vēzim būs izpausmes, starp kurām var minēt (ar "un" / "vai" funkciju) nepieciešamību nēsāt brilles, liekais svars, periodiskas vai pastāvīgas problēmas ar pārvietošanos (problēmas kājās, cirkšņos, iegurņa vau mugurkaula daļā, kas attiecas uz kāju kustīgumu). Protams, katrs gadījums ir individuāls
2) "Ja esošās sajūtas aplūko ar prātu un tad reakciju izstaro astrālajā ķermenī, rodas "emocija"".
Meditāciju iesākot, notiek domu ("vritti") vērošana. Procesa gaitā skaidri izdalās "domātājs", kuru vēro "vērotājs" (sorry, nenodefinēšu, kam piederošs ir vērotājs. Ja apgalvosi, ka prātam, pieņemšu zināšanai un patiešām mēģināšu izrakties, kas tas ir. Šā brīža sapratne saka, ka gluži prāts tas tomēr nav). Vritti nomierinās.
Noķerot uzbangojuma sākumu sevī un vērojot to ar vērotāja palīdzību (respektīvi, notiek APZINĀŠANĀS) - neslāpējot, nevērtējot, neanalizējot; vienkārši vērojot - notiek brīnumu lietas. Uzbangojums izšķīst. Nekas nav jāslāpē, jāapspiež (johaidī, nevar šito sakarīgi aprakstīt!!!). Uzbangojuma iemesls, protams, no cilvēka nav "izravēts", taču daļiņu savas jaudas tas ir zaudējis.
Protams, gadās, ir momenti (sevišķi sākumā, kad šo sāk praktizēt), ka uzbangojums ir tik spēcīgs, ka "noskalo" jebkādas vērošanas iespējas.
Eze, Modrim
03:05:45 28.06.2007
Noteikti negribēju paķircināties. Man patīk tā dziesma, kā "Pērlis" dzied.
Paldies! Es neatbilstu īpašo meklētāju kategorijai, eju, kur deguns rāda, un pētu ceļmalas puķes un ainavu, ļaujos vējam, guļu zem kokiem, ēdu zemenes un skābenes, plunčājos visās peļķēs :))) ...kad kārtējo reizi izdodas pamukt no darba un pienākumiem... kādu akmentiņu, zariņu vai lakstu paķeru liecībai, ka tas nav bijis sapnis.
Modris, Ezei,
01:10:53 28.06.2007
Jā, par baltaitiņām, cik atceros, sauca jūras viļņu putojošās galotnes, bet Rīgas kungi nāca pēc zivīm, siekiem naudu skaitīdami. Nevienā Dainā baltaitiņa nav prostitūta (ja Tu gribēji paķircināties). Baltaitiņas simboliku neesmu pētījis.
Modris, Ezei,
01:01:24 28.06.2007
Latviešiem ir Daina: Kas kauniņa kaunējās, Tas godiņu paturēja (teiksim, varbūt, ka daļa no vienas Dainas, es citēju no galvas). Ņem vērā, es domāju diezgan brīvi, asociatīvi, un tad pārbaudu, vai konteksts ir pareizs, salīdzinot ar citām Dainām un paralēlēm no ezoterikas. Cilvēkā ir pieejami divi pamatpadomi: kauna un goda izjūta. Kauns nāk no sirdsapziņas, jo sirdsapziņā izteicas cilvēka iepriekšējo dzīvju pieredze; sirds zina, ko nevajag darīt, jo cilvēks to jau ir darījis un piedzīvojis ciešanu pilnas sekas, un tās sirds atceras, un šis iekšējais padoms izpaužas kā kauna jūtas. Kauns cenšas novērst iespēju, ka cilvēks darbosies ZEMĀK par sasniegto apziņas pakāpi. Gods ir iekšējais aicinājums gūt jaunus panākumus, augstāku kvalitāti, rīkoties VIRS jau sasniegtā līmeņa. Vainags un zobens vai vairogs un zobens ir šo abu padomu simboli. Nav nejauši, ka vārds "gods" skan līdzīgi kā Dieva apzīmējums citās valodās (angļu un vācu val.: God un Gott), jo tā ir Dieva balss cilvēkā jeb aspirācija.
Piens ir ļoti plašs simbols ar daudziem aspektiem. Viens ir sākotnējās matērijas simbols - kosmosa sākumā bija piena okeāna aršana vai kulšana, kas "pienu" sadalīja "frakcijās" - dažādās smalkuma-rupjuma gradācijās jeb slāņos.
Cits aspekts - atmiņu simbols: cilvēks kā govs pļavā ēd pārdzīvojumu zāli un ziedus, tos atgremo atminoties, tad tie iekšēji pārstrādājas pienā, t. i., tiek sakārtoti atmiņās utt.; tas attiecas uz Jāņu siera simboliku, par kuru jau rakstīju.
Milti - no iepriekšējās saules sistēmas pāri paliek tikai sēklas (graudi) (Dainas daļa: Tad jūrā miežus sēja, kad Saulīte meita bija). Kristus teica - vai nu smalkākie milti (materialitāte) vai lielākās pērles (garīgums).
Tās nu būtu dažas skicītes, ja Tevi tas viss interesē nopietni, tad uztver rakstīto kā mazu špikerīti, tomēr jālasa un jādomā būs Tev pašai...
Eze, Modrim
20:02:53 27.06.2007
Aha! Uzraksti kādu recepti no saviem krājumiem, lūdzu :)))
Par miltiem jau bija, tagad par pienu :)))
Modris, Ezei,
19:35:17 27.06.2007
Ezīt (vai Tevi nesauc par Madi?), atvaino, bet man tagad jābrauc uz veikalu pēc produktiem un jātaisa vakariņas (es ģimenē esmu galvenais pavārs), tādēļ man tagad uz dažām stundām būs jāatraujas no datora, bet vēlāk es Tev atbildēšu uz visiem jautājumiem. Saraksti tos, ja Tev ir vēl kādi, lūdzu!
Eze, Modrim
19:30:09 27.06.2007
Labi, tad par jēdzienu "gods", kuru izprot pareizi :))
Es atvainojos, ja gadījumā par to jau bija runāts un esmu palaidusi garām...
Modris,
19:20:34 27.06.2007
Dvēsele nepazīst nekādu citu tiekšanos, kā vien piepildīt Dieva Gribu, kalpot Dieva Plānam!
Modris, Ezei,
19:16:41 27.06.2007
Tev liekas, ka man visas Dainas ir galvā, vai arī es būtu tās visas pārdomājis? Nebūt ne! Lai Tev atbildētu, man vajadzētu veikt veselu pētījumu, ko šobrīd nevaru, atvaino.
Eze, Modrim
19:10:23 27.06.2007
Man liekas normāli, ka katram tiek pēc viņa saprašanas. Lūk, uzrakstīt tādus tekstus, tas nudien ir apbrīnas vērti :)))
Vai vari dainas par baltaitiņu? Kas tur ir tie kungi, kad grib pirkt baltaitiņu, siekiem naudu skaitīdami?
Modris, Ezei,
19:10:22 27.06.2007
B. Krēme teica, ka aspirācija ir tā enerģija, kura kādreiz izdzina zivi uz sauszemes, un tā radās sauszemes zīdītāji dzīvnieki. Tā ir enerģija, kas izplūst no evolūcijas magnēta, jeb Dieva Gribas un Plāna, un kura mūs velk uz priekšu pa Dieva noteikto attīstības ceļu. Latviski aspirācija sedzas ar jēdzienu "gods", ja šo jēdzienu saprot pareizi.
Modris, Ezei,
19:05:29 27.06.2007
Starp citu, Zlēku baznīcā ir viens interesants gleznojums no baroka laikmeta. Tajā attēlota sieviete, kuras viena puse ir saistīta ar jucekliski savijušos čūsku mudžekli, bet otrā puse - ar kaduceju. Čūskas simbolu var izmantot ļaoti daudzveidīgi - gan labā, gan ļaunā nozīmē. Latvieši ļoti bieži pārprot Dainu jēgu, piemēram: Melna čūska miltus mala Vidū jūras uz akmeņa. Tos būs est tiem kungiem, Kas bez saules strādināja - lai atceramies kaut vai J. Rozentāla gleznu ar šādu sižetu... Patiesībā "melnā cūska" ir kundalinī enerģija, milti - sākotnējie atomi, kosmiskā pirmmatērija, bet "ļaunie" kungi ir 7 Dhian-Kogani, kuri rada ātmisko apakšplānu katram solārajam plānam; "bez saules" nozīmē - vēl aiz apziņas gaismas vai pirms gaismas rašanās - absolūti garīgs simbols. Un kā mēs izprotam šo ārkārtīgi dziļo kosmogonisko Dainu? Ha, ha, ha...
Eze, Modrim
18:57:29 27.06.2007
..."diega dvēsele"... interesanti :))) es te biju aizložņājusi "aspirāciju" internetā meklēt un aizmigu darbā pie galda... tā iet ar tādām mazgulētām naktīm :)))
Paldies par sarunu! (tagad laikam būtu kaut kas jāpastrādā :)))
Varbūt atgādini, kas ir "aspirācija", es laikam kādreiz zināju, bet nu vairs nē :(
Modris,
18:39:23 27.06.2007
Starp citu, rīt - kā katrā katra mēneša pēdējā ceturtdienā - Latvijas Viedas sadraudzība rīko "klubiņu" (atvērto durvju dienu), kurā ir aicināts ikviens - ne tikai paklausīties un "pačupoties", bet arī uzstāties pašam ar savām idejām (ideju "groziņvakars") un piedalīties sarunās. Kr. Barona muzejā - memoriālajā dzīvoklī, pl. 18. 00. Laipni lūgti!
Modris, Ezei,
18:30:02 27.06.2007
vai arī: prāts-parasts-prast... :-)
Modris, Ezei,
18:29:01 27.06.2007
Vēl viena savstarpēji jēdzieniski saistītu vārdu virkne: tiekties-tikt-tikums-patikt. Man ļoti patīk nodarboties ar vārdu jēgas arheoloģiju, it īpaši Dainu valodā. Piemēram: telpa-elpa-dvēsele u. c.
Modris, Ezei,
18:17:48 27.06.2007
Esi dzirdējusi tādu izteicienu: "Diega dvēsele" - diezgan nicinošā nozīmē, taču pamatā tur nav nekā nicināma. Pastāv jēdziens "sutrātma", kuru tulko kā dvēsele-pavediens, zelta stīga, uz kuras ir uzvērtas visu iemiesošanos pieredzes (šīs iemiesošanās ir simbolizētas ar zīlēm vai galvaskausiem). Šis pavediens tiecas uz priekšu kā čūska, pateicoties aspirācijai, nevis vēlmēm.
Eze,
18:12:38 27.06.2007
Labi.
Modris, Ezei,
18:11:32 27.06.2007
Nē, šeit es negribētu piekrist, jo vārds "cēlonis" jēdzieniski nebūs saistīts ar pacelšanos, bet gan ar izcelšanos rašānās nozīmē, kā jau es teicu. Arī par dvēseles "vēlmēm" es negribētu piekrist, jo vārds "vēlme" būs saistīts ar jēdzienu (resp. - vārdu) kopu, kas ir "apvērpta" ap vārdu "velis" (astrālais/emocionālais ķermenis). Veļa ir šī ķermeņa simbols, vēlme ir šī ķermeņa darbības dzinējspēks. Vēlēties un velēties (attīrīties no vēlmēm, kā arī vienkārši mazgāt veļu). Par dvēseli labāk būtu teikt, ka tā tiecas, nevis vēlas. Tieksme, tiekšanās...
Eze, Modrim
18:01:28 27.06.2007
Ja mēs smalkajās pasaulēs "paceļamies", tad vārds "cēlonis" rada pretēji orientētu nojausmu - no apakšējās tēlu pasaules izceļas... tātad cēlonis ir tēlu pasaulē...
Nu jā, bet ja pieņem par pareizām runas par to, ka Dievs (smalkā pasaule) ir Tevī, tad no turienes no dvēseles dziļākajām vēlmēm paceļas visi cēloņi.. hi, iziet mums cauri un aiziet izplatījumā :)))
Es jau sen teicu, ka cilvēks ir bubļiks :)))
Modris, Ezei,
17:51:04 27.06.2007
Mūsu valoda ir attīstības procesā... Īstie cēloņi ir smalkākā plānā nekā fiziskās formas, kuru atspoguļojumi ir tēli. Līmeniskos "cēloņus" ( vārds "cēlonis" ir saistīts ar vārdu "izcelties" rašanās nozīmē) varbūt būtu jāsauc citādi, piemēram, iemesli. Jeb ne? Par simbolu saistību ar pirmtēliem (mēs tos gribējām saukt par veidoliem - veidu olām) Tu saproti pareizi. Tos sauc arī par dievišķajām idejām, un tādu ir noteikts, neliels skaits (laikam 36), kuras pasaulē - dažādās kombinācijās - parādās prātu reibinošā daudzveidībā. Protams, simbolisks tēls ir arī tāds "mēness tiltiņš" uz veidolu, un otrādi, reālais priekšmets ir maģiski saistīts ar veidolu, kura izpausme tas ir.
Eze, Modrim
17:36:27 27.06.2007
Un kā ar cēloni? Mēs taču arī tēlu pasaulē runājam par parādību cēloņiem... kad tēls tēlam cēlonis, piemēram, noteikts ūdens temperatūras līmenis ir ledus rašanās cēlonis...
Es runāju Daiņa kontekstā, kad ir pirmtēlu pasaule (transcendentālā) un ir tēlu pasaule (fenomenu) un simbols ir tēls, kuram ir parādījies tāds mēness tiltiņš, kas varētu aizvest uz pirmtēlu.
Modris, Ezei,
17:20:39 27.06.2007
Man jāatzīst, ka esmu Tevi maldinājis attiecībā uz simbolu: simbols ir tādēļ simbols, ka tam ir neizsmeļams daudzums kontekstu, un nevis, kā es teicu, ka tēls kļūst par simbolu, kad tam piešķir noteiktu kontekstu, jo pēdējā gadījumā tas pārvēršas nevis par simbolu, bet par alegoriju vai metaforu. Atvainojos!
Modris, Ezei,
17:03:06 27.06.2007
Tēlu pasaule ir seku un parādību pasaule; ideju pasaule ir jēgas jeb cēloņu pasaule.
Modris, Ezei,
16:56:34 27.06.2007
Droši vien tas ir tad, kad tēlu pasaulē ielaužas jeb izpaužas idejas; tēli ir horizontāli, bet tad tos šķērso kāds vertikāls zibens no augšas... un rodas spēcīgs simbols!
Eze, Modrim
16:44:33 27.06.2007
Pasniegts tajā brīdī viņš bija bez jebkāda apzināta konteksta. Bet vēlāk kaut kas saslēdz šādus nesaistītus izteicienus, pēkšņi uzpeldējušas atmiņas utt. kā zibens izskrien...
Eze,
16:42:32 27.06.2007
Beidzot !!! - man jau sen likās, ka nevar nodalīt emocijas no jūtām :)))
Modris, Ezei,
16:41:54 27.06.2007
Tas Tevis uzburtais tēls bija ļoti labs pats par sevi, bet par simbolu tas pārvēršas, kad ir pasniegts ar noteiktu kontekstu. Ja to uztvertu, piemēram, ka gaišās domas ir kaijas, bet tas plēsoņa - egoistiskas emocijas, tad viss būtu OK! Labi, tad tā es to arī uztveršu, jo otrādi sanāk tā padumji. :-)
Modris, Annai,
16:35:32 27.06.2007
Par emocijām jau nebūtu nekādu problēmu saprasties. Vārds "emocija" ir latviski tulkojams kā "jūtas". Ko cilvēki parasti neapzinās - to, ka jūtas rodas ar prāta starpniecību: sajūtas - prāts - jūtu ķermeņa reakcija. Prāts novērtē sajūtas un tad jūtas reaģē uz šo novērtējumu. Tad vēl cilvēki bieži jauc jūtas, sajūtas un izjūtas. Nu, pamēģini nodefinēt katru no tām! Līdzīgi ir ar citiem vārdiem, piemēram, jausmas un jautas (nav ne jausmas; apjaust - no apjautas utt.).
Eze, Modrim
16:33:35 27.06.2007
Man bija reiz stāvoklis, kad es Interneta notikumus uztvēru ļoti nepastarpināti un tieši, it kā tas būtu atdzīvojies un reaģē uz mani. Tur pietika tikai ar vienu frāzi - es tevi redzu, tu mani nē. Un viss! pagalam biju! - es gāju cauri visam savam izjūtu spektram un ne vairs iedomās vai virtuāli, bet ar reālām laimes asarām un aizvainojuma sāpēm un grēksūdzes iztukšotību... Tik ļoti likās, ka pasaule atbalso mani un mana rīcība un vārdi ietekmē pasauli..
Tad es arī apjautu to brīnumaino stāvokli, kad es pasaku parastus sadzīviskus vārdus, bet tur nekas nav lieks un viss tur ir vietā, kad vēlāk šos vārdus pēkšņi saskatu jaunā - simboliskā, alegoriskā... utt. nozīmē (un nez kāpēc man to vispār bija gribējies pateikt!!!????). It kā tiešām tā doma manī ir bijusi, vēl neapjausta, bet jau piemeklējusi sev vārdus, kas vēlāk būs saskaņā ar to. Kā dainās, kad sadzīviskais slānis paveras dziļākajai uztverei.
It kā kāda roka mani vada...
Tad nu lūk, es tiešām ierakstīju šos kaiju vērojumus, asociējoties ar pirmo komentu "Naktsputni" - pavilkās uz iespaidiem par baltajiem putniem, tad tālāk atslēgas vārds "kaijas" un atminos, ka tajā gaisa kaujas brīdī vēl nodomāju - interesanti, vai es to kādreiz ierakstīšu forumā un kādā sakarā....
Un pats interesantākais ir tas, ka pēc tam, kad biju jau to uzrakstījusi, es aptvēru, ka jau kādas pāris stundas šai naktī es taču runāju e-pastā par Modri un kaut kas tajā kaiju stāstā atgādina Modri un es vēl pacentos to iztēloties detaļās - kur sakrīt un kur nesakrīt mans sākumā ar Modra tēmu nemaz nesaistītais stāsts!!!!!!
Traks var palikt!!!! Bet es gribēju pateikt, ka saprotu šīs sajūtas, manā pirmajā forumā man bija vēl trakāk :)))
Anna, Valteram,
16:03:43 27.06.2007
Varbūt nav tik neiespējami sarunāties. Var jau pa priekšu definēt, kādā priekšstatu sistēmā kaut kas tiek aplūkots, par piemēru, emociju jēdziens ezoteriskajā psiholoģijā. Un kurā konkrēti aspektā. Piemēram, funkcionālajā, resp., kā darbojas... pats mehānisms.
Modris, Ezei,
15:30:01 27.06.2007
Kā tad tur ir ar tām kaijām? Vai tās būtu emocijas? Un kas gan ir tā vārna vai pūce, vai nabaga vanags, kuram ir tik grūti ar tām kaijām tikt galā? Vai prāts vai dvēsele, vai varbūt Modris? Nav jau tā, ja Tu par mani, jo es kaut kā tieku galā ar tām lidoņām... Nav tas nemaz tik grūti, ja runa ir par sevi, bet, lūk, ar citu cilvēku emocijām tikt galā ir ievērojami grūtāk, kaut arī izprovocēt tās ir pavisam vienkārši, reizēm ar pirksta parādīšanu vien jau pietiek, lai šie uzsprāgtu kā gaisa baloni. He, he, he...
Modris, Ģirtam,
15:23:04 27.06.2007
Es to Tavu nepiekrišanu saprotu kā nesaprašanu, taču - kas gan tāds nesaprotams būtu Ā. Juriānses vienkāršajā tekstā? To, lūk, es nu nekādi nevaru saprast! :-)
Modris, MB,
15:19:34 27.06.2007
Piedod, šoreiz es atturēšos no raksta sagatavošanas.
Modris,
15:07:12 27.06.2007
Šajā rakstā ir runāts par diviem laimes ideāliem - materiālo un garīgo. Kādā no e-mistikas diskusijām es aplūkoju 4 laimes ideālus, kuri ir simboliski pārstāvēti zodiaka aplī: 1) no Auna līdz Dvīņiem - pozitīvu materiālo, juteklisko iespaidu bagātība; 2) no Vēžiem līdz Jaunavai - godkāre, spēcīga vēlme būt kaut kam izcilam CITU acīs; 3) no Svariem līdz Strēlniekam - lepnums, tiekšanās iegūt izcilas kvalitātes un īpašības sevī pašā, būt kaut kam izcilam SAVĀS acīs; 4) no Mežāža līdz Zivīm - garīgs egoisms, tiekšanās gūt pretmīlu un saprašanu no cilvēkiem, kuri pašam ir dārgi. Pirmās divas laimes ideālu grupas ir ar personības dominanti, otrās divas - jau ar dvēseles dominanti. Tomēr viss cikls kopumā ir ego cikls. Zivīs notiek pagriešanās uz Iesvētīšanas Taku, un tad Zivis ir zemākās, kamēr Auns - augstākais (ego ciklā bija otrādi.). Tātad viss zodiaka aplis pēc laimes ideāliem iedalās 4 kvadrantos, pa 3 zīmēm katrā. Katra kvadranta pirmā zīme pārstāv kāda noteikta laimes ideāla dzimšanu (tomēr vēl neprotot to īstenot), tā ir gribas zīme: otrā zīme pārstāv kāda laimes ideāla īstenošanu, tā uzplaukšanu un baudīšanu (ir iegūta prasme to sasniegt), tā ir jūtu zīme; trešā zīme pārstāv vilšanos kādā laimes ideālā, sniedzot atziņas augli, vienlaikus veidojas nākošā laimes ideāla iedīglis, tā ir prāta zīme. Devīzes 4 kvadrantiem: 1) Daba; 2) Griba; 3) Zināšana; 4) Gars. Piedzimšana kādā zīmē pati par sevi neliecina par attīstības augstumu, jo attīstība iet pa spirāli, tādēļ katrai zīmei ir augstākie un zemākie tipi. Šie laimes ideāli var būt vai nu augsti attīstīti un izsmalcināti vai primitīvi, tomēr tie pastāv un kalpo kā attiecīgā cilvēka darbības iekšējā, slēptā (bieži pat skaidri neapzināta)motivācija.
Modris, Valteram,
14:39:16 27.06.2007
Kā liekas, Tu pats kaut ko jauc, labi nepārvaldīdams latviešu valodu. Maņas sniedz SAJŪTAS, nevis JŪTAS.
Modris, Ģirtam,
14:35:21 27.06.2007
Ārts Juriānse (Aart Jurriaanse) ir afrikāners, Dienvidāfrikas Republikas baltais pilsonis (viņus pazīst arī kā būrus un viņi ir izceļotāji no Holandes). Tur viņš līdz savai nāvei 2002. gadā vadīja ezoterisku skolu ("Sun Centre" School of Ezoteric Philosophy, South Afrika). Šī grāmata ir A. A. Beilijas darbu kopsavilkums iesācējiem ezoterikā, kuru LVS tagad izmanto kā ezoterikas pamatu mācību grāmatu (tai ir ap 560 lpp. liels apjoms). Grāmatas pirmizdevums angļu valodā iznāca 1978. gadā ar nosaukumu "Bridges" ("Tilti"). Tagad tā ir guvusi plašu ievērību un atzinību pasaulē un ir tulkota daudzās valodās ( piem., vācu val. ar nosaukumu "Sintēzes filozofija", no kuras es to pārtulkoju; itāļu val. ar nosaukumu "Ponti", arī franču u.c. valodās). Būtībā grāmata satur mazliet vienkāršotas un plašai publikai piemērotas Meistaru Mācības. Pēc vienošanās ar izdevn. "Vara Vīksna" (kura izdod arī žurnālu "Mistērija") grāmata visai drīz būs izdota un to latviešu valodā varēs iegādāties Latvijas grāmatu veikalos.
"Lai šīs idejas palīdz pārvarēt šķelšanos starp cilvēkiem, nācijām un tautām; pagātni, tagadni un nākotni; zinātni un reliģiju, un reliģijām pašām; redzamo un neredzamo; ar apziņu apveltītajiem un tiem, kuriem trūkst apziņas; gaismu un tumsu; materiālo un garīgo; personību, dvēseli un monādi; cilvēci un pilnīgo cilvēku un eņģeļu Garīgo Hierarhiju; un lai visi šie tilti beigu beigās noved pie cilvēku dzimtas sintēzes un vienotas cilvēces, vienotas dvēseles, vienota Universa un vienas Augstākās Būtnes īstenošanas." (Moto grāmatas titullapas otrajā pusē.)
Valters,
14:12:52 27.06.2007
Manuprāt jaucot angļu un latviešu jēdzienus vienu un to pašu dažādi cilvēki izsaka ar citādiem vārdiem. Kaut kāda diskusija tur nav iespējama, ja nediskutē uz vienotiem jēdzieniskiem pamatiem.
maņas-jūtas/senses-emotions/čujs-fīlings ::: samiksējam kaut vai šos jēdzienus, pieberam vēl klāt kaudzīti savus ierastos anglorusogrekolatīnismus un mēģinam panākt, lai kāds mums piekrīt...
Girts Modrim,
07:48:43 27.06.2007
Izprovocēji.
Rīt (šodien nevaru runāties, jo audits) uzrakstīšu dažas iebildes Ā. Juriānses teiktajam. Ir lietas, kurām tur pilnīgi nepiekrītu. Starp citu, kas ir Ā. Juriānse?
Eze,
03:11:46 27.06.2007
Pirms kādas stundas gāju suni vest un pēkšņi Dominas kaijas kaut kas iztraucēja un kādas 30 pacēlās kliegdamas debesīs, tādas spocīgi baltas lidinājās... ta es te dzīvodama redzu baltus naktsputnus un man nav vairs asociāciju ar pūcēm vai sikspārņiem (kas gan nav putni tā kā tā)
Bet pusdienlaika pastaigā es redzēju gaisa kauju un atcerējos kara filmas ar messeršmitiem utt. Vesels kaiju bars dzenāja vanagveidīgo putnu (piekūnu, vai), laikam tas bija dikti sariebis, bet mukt neprata vai arī pārvērtēja savus spēkus - viņi ilgi un neatlaidīgi, kaijas slaidi un viegli pa kārtai pikējot, bet viņš bija viens un nedrīkstēja planēt, viņam bija pastāvīgi jāveic virāžas un viņš šķita zaudējis spēkus... žēl palika... tas par emocijām runājot :)))
Eze,
03:03:59 27.06.2007
naktsputni :)))
mb, Modri,
03:01:47 27.06.2007
vai var kādu garāku citātu lūgt no šī darba - raksta veidā?
Modris,
01:06:54 27.06.2007
2. turp.:
Tā kā cilvēka vitālo ķermeni vēl aizvien uz aktivitāti pirmām kārtām ierosina astrālais ķermenis, tad mūsu veselība var tikt nopietni sabojāta no jūtu stāvokļiem. Ja emocionālais ķermenis ar spēcīgiem temperamenta izvirdumiem, dziļu norūpēšanos vai kādiem citiem ilgstošiem kairinājumiem ir stipri saviļņots, tad emocionālās enerģijas straume ieplūst ēteriskajā ķermenī un ierosina centrus - piemēram, saules pinumu - uz paaugstinātu aktivitāti. Šis stāvoklis atspoguļojas asinsritē, endokrīnajā sistēmā un nervu sistēmā un var novest pie gremošanas traucējumiem, žults un kuņģa kairinājumiem, galvas sāpēm un tamlīdzīgām kaitēm.
Ideālie priekšstati, kas tālu pārsniedz mūsu panākumus un tādēļ izsauc mūsos frustrācijas un ciešanas, kā arī sarūgtinājumu, riebumu, dusmas vai dziļas nospiestības jūtas, var izraisīt ķermenī daudzas no plaši izplatītajām saindēšanās parādībām, kuras ir atbildīgas par sliktu vispārējo veselības stāvokli. Palīdzība tādās situācijās ir vienkāršajā vārdā "pieņemšana". Tā nozīmē pozitīvu gatavību akceptēt tos apstākļus, kuri par spīti mūsu godīgajām pūlēm nav maināmi - ar apņēmību emocijas pakļaut lielākai kontrolei un nākošreiz to izdarīt labāk.
Mūsu mērķim ir jābūt sasniegt pilnīgu nosvērtību. Tās priekšnoteikumi ir astrālā ķermeņa apvaldīšana un jūtu uzbangojumu novēršana un reducēšana. Atbrīvošanās no pārmērīgām jūtu reakcijām padara iespējamu būtiski lielāku domāšanas skaidrību un līdz ar to - atšķiršanas spēju.
Modris,
00:50:06 27.06.2007
1. turp.:
Emocija var modināt vēlēšanos. Ja mūsu prāts reģistrē jūtas, kuras ir radušās astrālajā ķermenī, un šī tādā veidā radusies emocija šai gadījumā ir iepriecinoša un patīkama, tad viegli rodas vēlme to turpināt vai atkārtot. No otras puses, ja sajūtas ir sāpīgas, tad mēs reaģējam noraidoši pret to, kas ir izraisījis sāpes.
Ar mērķtiecīgu koncentrēšanos uz "sausajiem faktiem" domājošajam cilvēkam var izdoties emocijas apvaldīt. Tomēr problēma pastāv - kā var kādu, kurš ir emocionāla spiediena iespaidā, piedabūt izmantot viņa prātu, ar kura palīdzību viņš situāciju "ņemtu savās rokās" un spētu to mierīgi un lietišķi pārbaudīt? (Turpinājums sekos.)
Modris,
00:28:11 27.06.2007
Šajā rakstā par harmoniju ir kāda nesaprotama vieta: "Kas attiecas uz emociju jomu, tad jūs zināt, ka jūtas, kuras izsauc dusmas, patmīlība, skaudība, niknums utt., mūsu emocionālajam stāvoklim ir ļoti kaitīgas...". Kas tad ir dusmas, skaudība utt., ja ne jūtas? Jūtas izsauc jūtas? Tā kā diskusija ir aprimusi, varbūt es drīkstētu citēt vienu apakšnodaļu no Ā. Juriānses grāmatas "Sintēzes filozofija" ar nosaukumu "Emocijas"?
Emocijas rodas no attiecībām starp jušanu un domāšanu: ja esošās sajūtas aplūko ar prātu un tad reakciju izstaro astrālajā ķermenī, rodas "emocija". Šo procesu var īstenot apzināti un ar nolūku, t. i. , ar kādu mazliet novilcinātu un kritiski atšķirošu darbību (it kā mazliet "pievaldot mēli"). Tomēr šis process bieži norisinās automātiski. Reakcija tiek zibenīgi pārraidīta no jutekļiem smadzenēs un no turienes emocionālajā - respektīvi, astrālajā - ķermenī. Piemērs tam ir ķermeniskās sāpes, kuras tūlīt izraisa ķēdes reakciju līdz pat niknumam vai bailēm, vai abu kombinācijai. (Turpinājums sekos.)
Modris, Ezei,
17:12:09 26.06.2007
Un nākošais komentārs arī - nu gluži lielisks! :-D
Modris,Ezei,
17:09:33 26.06.2007
Tavā komentārā ar O Vācieša dzeju (pēdējā komentārā) - he, he, Tu jau runā kā īsts ezoteriķis, man ļoti patīk...
Eze, Modrim
16:54:35 26.06.2007
Jā, tā ir :))) Tie spēki, kurus jātur kopā harmonijā, drīkst būt neapvaldīti :))) tiem ir jābūt īstiem, nevis piefrizētiem :))
Es toreiz sakautrējos aizsūtīt Tev latvisko tulkojumu no zvaigžņu bērnu lapas par "daudzdimensiju attiecībām", komentā bija angliski, bet Tu pats par to tagad runā, tāpēc nocitēšu tagad:
-----------------------------------
Pieļaut pilnu izjūtu spektru.
Iespējams, ka par šo mums būs visgrūtāk vienoties. Tik daudzi no mums uzskata, ka labas attiecības ir tās, kurās jūs vienmēr esat pozitīvi un laimīgi un prieka pilni. Kurās citi vienmēr liek jums justies apmierinātam ar sevi. Bet daudzdimensiju stāvoklī attiecības ir pašizziņai un augsmei. Un jūsu partneris drīkst izaicināt jūs, lai palīdzētu jums augt un jūs drīkstat izaicināt viņu.
Šajā izaicinājumā drīkst apspēlēt dusmas un neapmierinātību, ļaujot partnerim to izjust, tikai nepieļaujot sajūtu, ka viņš tiek personīgi apdraudēts vai attiecības tiek apdraudētas.
Daudzdimensiju attiecības vienmēr izspēlē pilnu emociju spektru ne tikai pozitīvās izjūtas. Mūsu izaicinājums ir ļauties šīm tumšajām enerģijām un vadīt tās radošajā un līdzjūtības ceļā, zinot, ka tādējādi tās palīdzēs mums augt un piedzīvot arvien vairāk no sevis un no šīm attiecībām.
Atkal ļoti svarīgs ir līdzsvars. Pārāk daudz negatīvā, un attiecības pagriezīsies uz slikto, kļūs saniknotas un destruktīvas. Pārāk daudz pozitīvā, un radošais spraigums, kas veicina augsmi, kļūs neiespējams un attiecības var stagnēt.
http://www.starchildascension.org/starchild/relate.html -----------------------------------
Modris,
16:46:45 26.06.2007
Es gribēju teikt, ka nav jāatsakās no konflikta it kā harmonijas ievērošanas dēļ, jo ļoti bieži tieši konflikts ved pie harmonijas. Puišeļi to bieži uztver pareizi un pirms draudzības uzsākšanas nereti izkaujas. Ar to viņi panāk, ka vienotība nebalstās uz savas brīvības apcirpšanu, bet gan uz iespēju palielināšanu pie pilnas iekšējās brīvības potenciāla.
Eze,
16:42:30 26.06.2007
Gāju šorīt uz darbu un gribēju pa paradumam palūgt Krišnam palīdzību nedarbu noslēpšanā. Bet tad iedomājos, cik tas ir jauki, ka vaišnavi Krišnam neko nelūdz - visa "sāls" (īstenībā saldme) ir tajā beznosacījuma mīlestībā. Krišnu var vienīgi mīlēt un viņam kalpot - viņam neko nelūdz.
Atcerējos atkal Ojāru Vācieti (šoreiz bez grāmatas un tāpēc noteikti neprecīzi):
Ar zilām cigoriņu ziedu acīm
Zeme paskatījās.
Un es vairs nesūdzos.
Cik gājums nolikts bija
Tik noiets būs
Un es vairs nelūdzos
Un tā ir liela atbrīvotība
Ja cilvēkam tiek noņemts
Lūgt un sūdzēt
Cik debess augsta ir
Cik zeme skaista
Un cilvēkos ir palikusi
Vairs tikai mīlestība.
Vaišnavus atcerējos tāpēc, ka viņu filosofijā ir ļoti svarīgi visu darīt ar prieku, panākt, ka arī to, kas nepatīk, tu dari labprāt (jo visus darba augļus velti Krišnam, kuru mīli, bet šī mīlestība ir dabiskais dvēseles stāvoklis). Nastas nest bez burkāna un bez pātagas - tāpēc, ka spēj to darīt.
Es laikam idealizēju, ja :)))
Līga, Annai,
16:34:13 26.06.2007
Jā, es to arī tā saprotu. Iespējams, ka visi domājam daudz maz vienādi, tikai ne tā izsakamies. :)
Modris, Ezei,
16:33:17 26.06.2007
Vispār jau principā pareizi, tikai par to harmonijas "pašdarbību" Tev gribētu iebilst: ja kaut ko izdara citi, tas nenozīmē, ka tas notiek pats no sevis - vienīgi tas ir noticis bez tavas aktīvas līdzdalības.
Eze, Modrim
16:30:10 26.06.2007
Tas bija man muļķīgs jautājums...
Es vienkārši pretojos disciplīnai.
Anna, Līgai,
16:28:32 26.06.2007
Dzīves plūsmai ir savi likumi, un viens no tiem ir Pārmaiņu likums. Ja Harmoniju uzskatīt par dinamisku veselumu, tad pastāv augsts ticamības procents, ka tad, ja Pārmaiņu likums skars kādu no Harmonijas elementiem, tad tas ietekmēs Harmoniju kopumā, un tā beigs pastāvēt. Taču cits likums, varbūt homeostāze, nosaka to, ka būs tieksme un virzība šo Harmoniju atkal atjaunot. Jāšaubās, ka to varēs izdarīt iepriekšējā stāvoklī, jo daži elementi ir izmainīti, tāpēc notiks Harmonijas radīšana jaunā statusā un pakāpē. Un pēc tam atkal viss no sākuma :)).
Eze, Modrim
16:27:24 26.06.2007
Vai tad ēzelis nav piedzimis brīvs?
Eze, Modrim
16:26:54 26.06.2007
Jā, par to mēs ar Līgu arī runājam - laiks iedarbojas, spēki mainās, harmonija līdz ar to, ja grib palikt līdzsvarā. Paliekot nemainīga, tā pārtop par disharmoniju. Tikai tā laikam lēcienveidīgi mainās, kad ir nobriedusi nepieciešamība. Neviens to harmoniju nejauc, viņa pati pārlec uz jauna pakāpiena, kad nobriest. Un viļņa muguriņa jau vienmēr ir viļņa muguriņa, lai arī to veido jau citas ūdens lāses.
Modris, Ezei,
16:21:31 26.06.2007
Ja ēzelis neiet, tad tas izjauc šīs pasaules kārtību (resp. - harmoniju), kurā viņam ir jāiet un jāstiepj lielas nastas, kuras tam tomēr nepatīk stiept...
Modris, Līgai,
16:18:48 26.06.2007
Mazliet no mūzikas: katra harmonija pastāv noteiktas skaņkārtas robežās, ja šajās robežās lietosi citu skaņkārtu, tad tā skanēs kā disonanse. Politikā: vai nebija harmonisks feodālisms? Tikmēr, kamēr katra kārta godīgi izmantoja savas tiesības, pildīja savus pienākumus un samierinājās ar piederību savai šķirai. Ļoti harmoniska, pastorāla sabiedrības iekārta, vai ne? Kas tad notika, kādēļ šī harmonija sabruka? Cilvēki tiecas pēc aizvien pilnīgākas harmonijas, pēc absolūtas harmonijas, par kuru nojauš, ka tādai kaut kur vajadzētu būt. Pēc dievišķas harmonijas... Taču dievišķs ir tas, kas ietver sevī, iekļauj visu esošo, likvidē visus pretstatus, - arī starp harmoniju un disharmoniju. Absolūtā harmonijā visam esošajam ir sava īstā vieta, arī disonansei.
Eze,
16:18:20 26.06.2007
Vai ēzeļa gadījumā harmonija ir ēzeļa iešana?
Tad kāds prieks ir šo harmoniju izjaukt? :)))
Vai varbūt ēzeļa iešana ir kompromiss? Un harmonija ir tad, kad viņš stāv un meditē, jo burkānu un pātagu ir noīsinājis...
Līga,
16:01:11 26.06.2007
Es vienalga nespēju saprast, kāpēc vajag izjaukt harmoniju? Disharmonisks stāvoklis izjuks pats no sevis, tas ir tikai laika jautājums, bet kāpēc jaukt to, kas ir harmonisks?
Modris, Līgai,
15:56:40 26.06.2007
Cilvēka dzīves mērķis nav gandarījums vai pozitīvas izjūtas. Tā tas ir tikai emocionālas polarizācijas gadījumā. Pozitīvas izjūtas ir līdzīgas burkānam ēzeļa deguna priekšā; negatīvās izjūtas ir kā pataga pie tā paša ēzeļa dibena.
Anna,
15:56:06 26.06.2007
Cilvēks jau izjauc harmoniju kaut kā jauna radīšanas vārdā. Pirms šī jaunā ir pārejas posms, kas varētu būt saistīts ar grūtībām vai atsacīšanos no kaut kā.
guga, Līgai
15:50:09 26.06.2007
Atkarībā no kādas pozīcijas to aplūko. No kaut kāda augstāka skatu punkta droši vien nē, bet ikdienas domāšanas un sarunas līmenī jā. Vārdu nozīmju lauki ir pietiekoši plaši un to robežas ne vienmēr precīzi definētas. No tā arī liela daļa domstarpību.
Eze,
15:50:07 26.06.2007
Jā, laikam jāapskata Harmonijas saistība ar Nepieciešamību, jeb Neapmierinātību. Vai Harmonija ir apmierinātība? Un kādas ir Harmonijas un Disharmonijas attiecības laikā - vai pakāpienveidīgas, t.i., līdz Neapmierinātība sasniedz kritisko masu un sākas Darbība?...
Ai, vai ir jēga par to domāt?
Līga,
15:46:35 26.06.2007
Vai harmonija mēdz būt iesūnojusi? :)
guga, Līgai
15:33:34 26.06.2007
Reizēm ir pat ļoti nepieciešams izjaukt iesūnojušu harmoniju, lai vispār sāktu kaut kas notikt.
Līga,
15:16:26 26.06.2007
Kāds cilvēkam ir gandarījums vai cita veida pozitīvas izjūtas, kad viņš izjauc harmoniju?
Modris, Ezei,
14:45:37 26.06.2007
Diezgan pareizi.
Eze, Modrim
14:43:27 26.06.2007
Harmonija nav statiska, tā ir dinamisks līdzsvars un tā dinamika (tas, ka uz līdzsvara stāvokli iedarbojas daudzi dažādi spēki, kas arī pakļauti izmaiņām laikā) jau ietver to, ka harmonija nestāv uz vietas. Vai tā nav?
Modris,
14:40:06 26.06.2007
Harmonija ir pārejošs līdzsvara stāvoklis, kurš ir jāizjauc, lai sasniegtu augstākas kārtas harmoniju. Harmonija un disonanse ir pretstatu pāris un uz to attiecas universālie pretstatu pāru likumi. Nevar pieķerties vienam polam, neizjaucot līdzsvaru. Vidusceļš ir zelta ceļš, šaurais ceļš starp poliem ceļā uz augšu.
Anna, kompānijai,
01:50:12 26.06.2007
Iedvesmojāt mani šovakar uz klasiķu dzejas lasīšanu :). Man iepatikās šis Vācieša dzejolītis, tūlīt pārrakstīšu. Noskaņa tur ir, man liekas (Guga, vai Tu gribēsi apstrīdēt?:) ). Tas ir par sapni un maziņu rūķīti. Un par dzejošanu (nav nodevu pastāvošajai iekārtai, pavisam nava :) ). Un sirds rakstot ir bijusi klāt, to var sajust. Tad jau ir par mīlestību arī :)). Re, te būs...
Sapnī maziņš rūķītis man nāk
un ar mani atkal tiepties sāk:
- Iztaisi man tā un tā, un tā -
- vienu nakti ogles melnumā,
vienu rītu ogles sārtumā.
Taisītu. Bet pasaki no kā?
- Esi dzejnieks taisi no nekā.
Lūdzu, un tad uztaisi vēl tā,
lai šai rītā feja pretī nāk,
lai mums mūžs ir egles staltumā,
lai mums mūžs ir ievas baltumā,
lai mēs noreibtu no salduma...
Es tam vēlreiz prasu bet no kā?
- Esi dzejnieks taisi no nekā.
Paiet nakte ogles melnumā,
aizkvēl rīti ogles sārtumā,
aiziet mūži egles staltumā,
nobirst mūži ievas baltumā,
esi noreibis no salduma...
Kur ir rūķītis? Nu, kā tad tā...
Jāsāk viss no gala. No nekā.
/O.Vācietis Sapnis/
Anna, Ezei, Matakam :),
20:23:26 25.06.2007
Burvīgi cilvēki Jūs esat! :)))
Eze, vai Tu ģērbies? Pastaigu nokavēsim! :)
Mataks,
20:07:36 25.06.2007
- Patiesa mīlestība ir kā svētceļojums. Tā notiek tur, kur nav stratēģijas, un tā ir tik reta tāpēc, ka cilvēki ir lieli stratēģi.
mīlēt nebūt nenozīmē skatīties vienam uz otru, bet gan kopā skatīties vienā virzienā.
Kas nav izjutis, kā mīlestība pamodina visus cilvāka spēkus, tas nepazīst īstas mīlestības.
- Bez mīlestības nedzīvojiet,
Bez mīlestības viss ir mazs!
Bez mīlestības - dūmo krāsnis
Un maizi negriež nazis ass.
Imants Ziedonis
Eze, Matakam, Annai
19:57:54 25.06.2007
Jā - Saule, Pērkons, Daugava ir tāda :)))
Annai - lai dzīve neapguļas un nesasmok... lai ir godīga cīņa... vēl kas varbūt... tīrā garīgā mācība, nekāda pasūtījuma :))) nečīksti par savu likteni, bet piepildi un izdzīvo to... lai kāds esi, tu esi unikāls un tev ir savas sirds dziesmas... atdod sevi jo tev ir jāizmirdz, vienalga vai ņems kāds pretī un vai tavam ego būs kāda pateicība (ar to dabiskās atdošanās tēmu šajā sarunā es arī atcerējos šī dzejoļa noskaņu)
Mataks,
19:41:19 25.06.2007
ja mākslas darbs ir radīts ar lielu enerģiju, koncentrēšanos, tas ir piepildīts ar Spēku. šķiet tas arī ir tas, kas dod iemeslu skatītāju/klausītāju centriem "kustēties".
man skudriņas pa visu muguru lidz galvas augšai izraisijuši daudzi skaņdarbi, zīmēti, gleznoti mazāk... arī rakstīti.
piemērs, ļoti spēcīgs: Saule, Pērkons, Daugava http://www.e-mistika.lv/index.php?txt=482
Anna, Ezei,
19:34:06 25.06.2007
>>> Kāpēc būtu jāmodina, ja ienaidnieki guļ? :))) >>>
Ienaidnieki mēdz radīt neērtības. Un snaudošs ienaidnieks ir vispār pavisam bīstams... nekad nevar zināt, kad šis modīsies?! Un ko vēl sadarīs. Tāpēc modināsim paši, kazi izdodas par sabiedroto padarīt? ;))
Anna, Gugam,
19:23:29 25.06.2007
Protams, 2.centrs raksturo ļoti plašu sfēru. Par to var parunāt.
Bet mani vairāk interesē cits. Laikam ir tā, ka cilvēks spēj mākslas darbā galvenokārt sajust (saredzēt, sadzirdēt) to, kas rezonē ar viņa paša iekšējo pasauli. Un pēc tam notiek pārradīšana, pārkausēšana... un tad tas jau ir "mans" mākslas darbs. Interesanti, vai ne?
guga, Ezei
19:12:51 25.06.2007
Un, ja mēs gribam, tieši tāpēc mēs viens otru varam saprast. Un, ja negribam, nesaprotam un strīdamies :))).
Eze, Annai
19:12:16 25.06.2007
Kāpēc būtu jāmodina, ja ienaidnieki guļ? :)))
guga, Ezei
19:11:35 25.06.2007
Nu redzi, bet Tu taču pati arī tagad saklasificēji. Mēs taču atšķiram šos līmeņus. Tu atšķir, es atšķiru, principā jebkura cilvēciska būtne atšķir. Ne jau vienmēr un viss jāklasificē, bet atšķirības objektīvi pastāv. Līmeņi pastāv.
Eze,
19:09:21 25.06.2007
Hi, šķiet, ka būs jāatkārto Daiņa gājiens, kad es reizi par visām reizēm gribēju vārdiski noskaidrot, kā arhetips ieguļas viņa simbolu teorijā starp pirmtēliem, tēliem, simboliem, zīmēm, izžuvušām upju gultnēm, atslēgām utt. Viņš uzrakstīja uz tāfeles jau it kā zināmo: Vārdi ir cilvēku nesaprašanās cēlonis.
Nu, un tā kā nevarētu būt, ka tā ir dogma, tad pareizs būtu arī uzskats, ka vārdi ir līdzeklis, lai cilvēki saprastos :)))
nu, kāda jēga ir bīdīt kaut kādu domu ???? !!!!! :)))
guga, Annai
19:09:15 25.06.2007
Protams, ne vienmēr. Jebkura klasifikācija ir ar saviem defektiem. Tomēr tā vai citādi māksla lielākoties ir darbība vai nu 2. vai 4.centru līmenī. 2.centrs jau nebūt neapraksta tikai seksualitāti, kā to ne reti nepareizi asociē. 2.centrs ir viss tā saucamais komunikācijas līmenis, ģimenes un sociālās vērtības. Kā jebkuram centram, arī 2.centram savās izpausmēs ir pozitīvā un negatīvā puse.
Bet šī klasifikācija, dabiski, ne visai atbilst psiholoģijā pieņemtajiem modeļiem.
Eze, gugam
19:03:08 25.06.2007
Jā, esmu apjukusi. Iekritu sarunā (un noskaņā), pat neizlasījusi rakstu un arī nekādu tēmu neuztvēru, katrā zi'ņā neo negribas klasificēt un dalīt pa sastāvdaļām :))) viss taču ir viens :)))
Un Tu - tiešām proti atšķirt, piemēram, skumjas- kad tās ir emocijas, kad jūtas un kad noskaņa. Teiksim, brīdī, kad parādās viegla skumju ēna. Un tā jau var nākt arī no dziļumiem, kur guļ pasaules skumjas.
Tad vēl, piemēram, kauns - virspusējākā "ķermeniskā" reakcija ir nosarkšana - vai tās ir emocijas? Bet ir taču arī kauna jūtas, ne? Un kā ar kauna noskaņu?
Nu traks var palikt šitā pa laktām lēkājot !!!!
Anna, Gugam,
19:02:11 25.06.2007
>>> Emocija ir absolūti virspusēja (gribas pasmieties un atrodu kādu, kas parāda "pirkstu", lai smietos - tas viss darbojas labi, ja 2.centra līmenī, vai emocionālajos nervu pinumos visā ķermenī, bet tīri fizioloģiskā līmenī), noskaņa savukārt ir daudz dziļāka jau iekšēja rezonanse - iekšējās sirds līmenī vai augstāk. >>>
Kā būs tad, ja cilvēks ierauga kādu situāciju un acumirklī izjūt, piemēram, līdzjūtību? Vai tā arī būs emocija 2.centra līmenī? Vienmēr? Un, kā ir tad, ja rodas noskaņa ar negatīvu rezonansi? Tā taču arī būs noskaņa?
Man šķiet, ka tas, ko Tu noraksturoji - kā tādu, kas ir iekšējās sirds līmenī - tā ir vispārcilvēciskā mīlestība. Ja māksliniekam tāda ir, tad viņa radītais mākaslas darbs arī to izstaro...
guga,
18:49:04 25.06.2007
Droši vien tieši tādēļ, ka viņai šādas teorijas vispār ne sevišķi interesē. Vai ne, Eze?
guga, Annai vēl
18:47:40 25.06.2007
Diemžēl nevienu vairāk izņemot Ezi neizdevās iesaistīt šī vispārteorētiskā jautājuma apspriešanā. Un Eze arī tikai aizstāvēja "savas tiesības just" :))), resp. neuztvēra domu, kuru es gribēju ierosināt diskusijai.
guga, Annai
18:45:54 25.06.2007
Jā, Tev droši vien var piekrist.
Man šobrīd vairāk interesēja lietas teorētiskā puse :))).
Anna, Gugam,
18:43:06 25.06.2007
Ka pastāvēja konjunktūra, ir skaidrs. Zināmai idejiskajai ievirzei bija jābūt, tāpēc Vācietim ir ienaidnieki, kuri jāmodina. Tomēr man šķiet, ka dzejoļa doma nav konjunktūras dēļ: izdzīvot visu partitūru. Un tas ir labi atklāts dzejolī. Viņš varēja tajā brīdī tā domāt. Labi, metaforas nav pašas spožākās.
guga,
18:42:19 25.06.2007
Latviešu rožkrustietis Balodis savā grāmatā par aurām raksta, ka patiesi izcilu mākslas darbu no tehniski pilnīga, bet cilvēkiem varbūt pat kaitīga atšķir tikai šo darbu aura.
Pēc viņa definīcijas māksla pastāv vairākos modos - 1) patiesa māksla - darbi, kur ir mākslinieka dvēseles enerģija klāt; 2) arī patiesi mākslas darbi, bet tādi, kuriem ir vairāk tīri izskaistinoša funkcija, vairāk tikai estētiskajā vai emocionālajā līmenī darbojošamies, vēl to varētu nosaukt par izklaides mākslu, bet tā arī ir vajadzīga lieta; 3) tīri tehniski izpildīti darbi, kuros nav nekādu iekšēju saturu - saturiski tie var būt pilnīgi tukši; 4) garīgi negatīvi darbojošmies mākslas darbi. Ne vienmēr tie ir tādi apzinīgi radīti. Kādreiz vienkārši mākslinieks ir tajā brīdī bijis specīgu negatīvo emociju varā. Bet citreiz tie ir tiešām radīti tādi apzināti vai neapzināti kontrtradīcijas ietekmē.
guga, Ezei
18:30:12 25.06.2007
Ja gribētu saprast, tīri labi saprastu. Ja negribi, tā ir Tava darīšana.
guga,
18:28:22 25.06.2007
Ir daudzi izcili mākslinieki, kas ejot uz kompromisiem ar pastāvošo, ne tuvu ne pozitīvo, varu maizes nopelnīšanas vārdā ir radījuši kaudzēm pa laikam pat tehniski izcilu, bet pēc būtības konjunktūras darbu.
Daļa no tiem vienalga vēlāk tiek uzņemta mākslas vērtību zelta fondā tehniski nevainojamās formas dēļ.
Cits, ne būt ne vienkāršs, jautājums ir, kā ir ar šādu darbu auru? Bet to laikam bez aurredzības spējas klātbūtnes mēs nespēsim noskaidrot :)))
Eze, gugam
18:25:15 25.06.2007
Neder man Tava definīcija, jo nesaprotu ne čakras ne iekšējo sirdi, bet bez noskaņas negribu palikt :)))
Es jau emocijas no jūtām arī vēl neatšķiru, lai nu tad arī paliek šis jautājums "aizmugures durtiņām" :)))
guga,
18:23:30 25.06.2007
Tam nav sakara ar to, ir vai nav man noskaņa. Es neesmu dzejdaris, un neesmu uzņēmies nevienam nekādu noskaņu radīt.
Es tikai mēģināju pievērst Tavu uzmanību faktam, ka dzeja no dzeja atšķiras, kaut arī to visu būtu radījis tāds izcils dzejdaris kā Ojārs Vācietis.
guga,
18:20:48 25.06.2007
Var jau būt, ka kaut kas arī tajā dzejolī Tev palīdz patiešām izsaukt noskaņu. Bet dzejolis, manuprāt, nu nekādi nepieder pie labākajiem, ko Vācietis uzrakstījis. Jau pieminēto iemeslu dēļ.
Izcilam dzejolim ir jāsakausē kopā saturs, ritms, vārdu izraisītā iekšējā rezonanse. Vienā veselā kopumā jāsakausē. Tas nevar būt izcils darbs, ja tajā var atrast vairākus satura "gļukus", palikušus, piemēram, kaut vai labskanības vai atskaņu dēļ.
Emocija ir absolūti virspusēja (gribas pasmieties un atrodu kādu, kas parāda "pirkstu", lai smietos - tas viss darbojas labi, ja 2.centra līmenī, vai emocionālajos nervu pinumos visā ķermenī, bet tīri fizioloģiskā līmenī), noskaņa savukārt ir daudz dziļāka jau iekšēja rezonanse - iekšējās sirds līmenī vai augstāk.
Eze, gugam
18:12:05 25.06.2007
Hi hi, izklausās pēc: "Nu kas tad tur par noskaņu tev, tās tikai tādas emocijas... man gan, lūk, ir noskaņa!!!!":)))
Ar ko atšķiras emocija no noskaņas? :))
Eze, gugam vēl
18:04:41 25.06.2007
Ar noskaņu atšķiras arī formāli garīgi rituāli no patiesi izjustiem :)))
Es nevaru apgalvot, ko O.Vācietis tajā brīdī juta, bet man tā dzeja iet līdzi kopš "Klavierkoncerta" iestudējuma Nacionālajā teātrī septiņdesmito gadu beigās. Jaunības maksimālisms un romantika, un visa dzīve vēl priekšā :)))
Man ļoti patīk vēl viens pasūtījuma darbs - Imanta Kalniņa kora dziesma "Ļeņinam", es nezinu, kas tos vārdus rakstīja, bet tas, kā koris dzied: "Asni saknes akmenī dzen... asni saknes akmenī dzen... un akmens plaisā... un piedzimst zibens balts... un piedzimst zibens balts... pērkona gaisā... un a-a-ugstu pār kalna korēm pie-ie-dzi-i-mst vārds u-u-zvarošais: " Pie tam to vārdu "Ļeņins" es ilgu laiku pat nebiju saklausījusi un man nebija nojausmas, par ko tik spēcīga dziesma ir "pasūtīta" :))) bet tās nu tiešām bija "enerģētiskas" sajūtas, dziesmu svētku kori klausoties.
guga, turpinot domu
18:03:07 25.06.2007
Savukārt kolekcionāriem vērtību piešķir tikai un vienīgi uzvārda atpazīstamība. Ievērojamo mākslinieku trešās kārtas skices tiek pārdotas par astronomiskām summām. Pietiek ar attiecīgās rokas pieskārienu, bet "no name" mākslinieka patiešām izcilam darbs ir kapeiku vērtībā.
Kad slavenajai dziedātājai Evorai vēl nebija nodzerta balss, par viņas koncertiem vēl neviens praktiski neko nemaksāja.
guga, Ezei
17:58:29 25.06.2007
Tur, manuprāt, vispār nav noskaņas, tikai mēģināts drusku paspēlēt uz emocijām, bet dotajā piemērā tiešām kā tīri tehnisks pasākums.
Tajā brīdī, kad tapa šis krājums, man liekas Vācietis vēl pavisam nebija dzimis kā dzejnieks.
guga,
17:55:04 25.06.2007
Un attiecībā uz mākslu tas vispār ir ļoti sarežģīts jautājums, kurā brīdī mākslā dzimst vērtība? Ne viss ir zelts, kas spīd. Daudzi pasaulē izcili mākslinieki nebūt nav pozitīvi kā cilvēki, gadās arī starp māksliniekiem profesionāli nelieši, nodevēji utt., utjp. un procentāli droši vien ne biežāk un ne retāk kā starp pārējiem cilvēkiem.
Skatoties no pragmatiskā viedokļa da jebkura mākslas nozare, tas pirmkārt ir tehnikas pārvaldīšana. Jauni mākslas novirzieni parasti ir jaunu tehnikas iespēju atrašana. No šāda viedokļa māksla ir kā jau jebkura cita profesija. Neatceros vairs kurš mākslinieks to bija teicis, bet ir tāds kāda slavena mākslinieka un mākslas pedagoga izteiciens, ka principā jebkuru vidusmēra attīstītu cilvēku var iemācīt gleznot kā vecmeistari, piemēram. Protams, vienam tas padosies vieglāk, citam grūtāk, bet principā.
19.gs. katram izglītotam cilvēkam savukārt bija jāspēj izteikties dzejā. Tā bija tā saucamo "labo" aprindu norma. Un daži šodien par ievērojamiem krievu dzejniekiem atzītie krievu romantisma pārstāvji jau nemaz sevi neuzskatīja par nekādiem dzejniekiem. Tā bija tikai brīvā laika nodarbe. Toties savukārt par dažu labu citu tajos laikos it kā populāru literātu mēs šodien, kādus tikai 150 gadus vēlāk, vispār neko neesam praktiski dzirdējuši.
Eze, gugam
17:52:42 25.06.2007
tā nav gudrība, tā ir noskaņa :)))
Eduards,
17:48:17 25.06.2007
wu - laime ir tad,ja tu esi nepārtrauktā kustībā un ar katru mirkli uzzini ko jaunu! Vismaz es to tā šobrīd izjūtu... Diez vai vispār var nodefinēt laimi kā tādu.
P.S. Apskati e-pastu ;)
MB,
17:47:04 25.06.2007
visi it kā ir mīlējuši, bet kapēc neviens nevar pateikt, kas tas ir...
guga,
17:44:41 25.06.2007
Kāpēc gan būtu jāčīkst, ja patīk lakstīgala???? Un vai tāpēc, ka patīk lakstīgala, būtu jāgrib dzimt par lakstīgalu???
Manuprāt, sākums uzrakstīts krietni vien pēc pastāvošā pasūtījuma, bet beigu gals vienkārši labskanīgu atskaņu vārdā.
Protams, tehniski diezgan pilnīga forma, bet vai tāpēc tā būtu gudrība?
Eze,
17:39:08 25.06.2007
Nepatīk man meklēt Ego, negribas sevi dalīt pa sastāvdaļām :(((
Gribas šādu noskaņu, es pat izbrīnījos, ka tas ir no tik sena "patriotiska" krājuma (Krāces apiet nav laika, 1957-1959)
Viss vienalga, lai cik būtu netīrs,
Marta sniegam tērcēs jāizmirdz.
Viss vienalga ņems vai neņems pretī,
Atdod sevi, mana dumjā sirds.
Nekaujies ar tiem, kas pretī nesit,
Modini, ja ienaidnieki guļ, -
Vai tu jūra vai tu peļķe esi
Katrai vētrai tevi jāsakuļ.
Nenobaidies ne no viena vārda,
Saki skaļi- ugunsgrēks vai sals,
Arī ja tev nenoskūta bārda,
Arī ja tev aizsmakusi balss.
Un par visu vairāk, mana dumjā, -
Vai tas būtu daudz vai būtu maz
Nekaunies no savām lielām skumjām,
Neslēp savas prieka asaras.
Visi pelni, visas dzīves liesmas,
Dzīves vērmeles un dzīves spirts
Tev ir jāizdzied, jo tās ir tavas dziesmas,
Tās ir tavas, mana dumjā sirds.
Tikai vienreiz tev būs jūrai mala
Un līdz tam ne reizi nenorimt!
Nečīksti, ka patīk lakstīgalas, -
Varēji par lakstīgalu dzimt.
Ojārs Vācietis
guga,
17:38:44 25.06.2007
Patiesi izcilos skaņdarbos ne reti ir arī disharmoniskas notis, ne tikai un vienīgi viena vienīga harmonija.
Un kurš gan var nodefinēt, kas ir laime?!
Pamatjēdzieni nav definējami, mums tie gribi vai negribi jāpieņem ticības līmenī.
Mataks, Wu,
17:38:00 25.06.2007
kas ir mīlestība?
wu, Mataks
17:16:09 25.06.2007
> labākais ko cilvēks var darīt savai laimei - ir darīt laimīgu kādu citu...
1. Kurš konkrēti cilvēks? Jebkurš? Arī tas, kurš nedomā, ka "labākais ko cilvēks var darīt savai laimei - ir darīt laimīgu kādu citu" ? :)
2. No kura viedokļa - "labākais"? No darāmā viedokļa "labākais", vai no darītāja viedokļa "labākais"? Un ja šie viedokļi ir pretēji? :)
3. Ko nozīmē "darīt laimīgu"? Vai piemēram - ja cilvēks domā, ka viņu darīs laimīgu tas, ka Kalvīti, kurš viņam nepatīk, kaut kas slikts notiks, tad vai patiešām "labākais, ko tu vari darīt - ir darīt viņu laimīgu"? Sevišķi, ja Tu tā nedomā. :)
> bet arī tas sanāk ego spēles :D ... :(
> lai ko mes nedaritu - viss ir tikai par un ap ego pašapliecināšanos un
> sevis uzturēšanu...
Bet, kur tad paliek tīrās motivācijas, nesavtīgums? Vai tad visas mātes, rūpējoties par savu bērnu, patiešām domā "tikai par un ap ego pašapliecināšanos un sevis uzturēšanu" ? Tāpat ar jebkuru citu rīcību, kas tiek darīta aiz mīlestības pret otru, vai - tāpēc, ka interesanti, vai - tāpat vien :)
Mataks,
16:41:25 25.06.2007
labākais ko cilvēks var darīt savai laimei - ir darīt laimīgu kādu citu... bet arī tas sanāk ego spēles :D ... :(
lai ko mes nedaritu - viss ir tikai par un ap ego pašapliecināšanos un sevis uzturēšanu...
Līga,
16:14:14 25.06.2007
Tur droši vien ir viss kopā, kur nu bez ego spēlēm :) Es domāju, ka Mīlestība varētu būt tad, kad esam gatavi otram sniegt savu mīlestību, neprasot neko sev. Jautājums: Vai uz to cilvēks savā dzīvē vispār ir spējīgs? ;)
Mataks,
16:04:18 25.06.2007
nezinu kas ir mīlestība, varbūt tā dvēseles gavilēšana esot kopā ar mīļoto cilvēku... jaujājumi gan rodas tikai no tā vairāk - vai esot kopā ar kādu cilvēku, mīlam otru cilvēku, vai mīlam to, kā jūtamies, esot kopā ar otru, vai mīlam to sajūtu, ko dod otra cilvēka rekacija uz mūsu darbiem - kad esam gatavi otra dēļ visu izdarīt... vai tas viss nav ego speles? tad kas ir mīlestība?
wu, Eduards
14:49:23 25.06.2007
Pasaki lūdzu, ko nozīmē "laime"?
Precīzāk sakot, - ko konkrēti Tu konkrēti šobrīd saproti ar vārdu "laime"?
Eze, Matakam
14:48:16 25.06.2007
Es nezinu, kas ir mīlestība un kas ir patiesība, un arī nedomāju par to - atstāju "aizmugures durtiņām", jo man liekas, ka man tās atbildes nav vitāli nepieciešamas. Tikai zinu, ka spēja mīlēt un sajust patiesību katram ir cita - atbilstoši viņa talantam (vai Tu pats to reiz neteici? :)), cilvēciskajam lielumam (t.i. cik augstu savās sajūtās spējam pacelties).
Laime ir vēlmju piepildīšanās reālas reāla priekšnojauta un mirklis pirms sāta (to es tā ekspromtā), bet vēlmes manā izpratnē ir dvēseles sauciens un dvēsele ir skaidra arī tad, kad tā rūpējas par fiziskā ķermeņa veselību un tīrību kā jau par savu templi un mājvietu.
Līga, Mataks,
14:26:42 25.06.2007
Ai, domāts bija otrādi :) Retrogradais Merkurs spēlējas :)
Mataks, Līga,
14:25:14 25.06.2007
Un Tavuprāt " kas ir mīlestība? un kas ir patiesība?"
Eduards,
14:13:48 25.06.2007
wu- ērtības nenozīmē laimi!
Mataks, Eze,
14:07:32 25.06.2007
kas ir mīlestība?
un kas ir patiesība?
Eze, Wu
13:02:19 25.06.2007
Ar laimi ir tāpat kā ar mīlestību un patiesību (un vēlmēm, un vērtībām, un ērtībām utt.) - katram sava :)))
Bet pēc savējām tiecamies laikam gan visi :)))
wu, MB
12:50:19 25.06.2007
Jā, pēc kā gan tiecas Džeks Zvirbulis? :)))
wu, Eduards
12:48:00 25.06.2007
> kopš kura laika laime slēpjas buržuāizstiskā dzīvē kaut kur krastā?
Tas ir labs jautājums.
Es domāju, ka tiekšanās pēc laimes ir viens no "Tiekšanās pēc ērtībām. Sev." speciālgadījumiem. Ieskaitot - ērtības tādā formā, kā "lai visi man apkārtējie cilvēki būtu laimīgi".
Un es gribēju pateikt to, ka ir cilvēki, kuriem nerūp savas ērtības. Ka teikt "Visi vēlas kļūt laimīgi" ir zombēšana :)
Līga,
12:47:45 25.06.2007
Teorētiski viss šķiet tik viegli, bet praktiski- ļoti daudzi cilvēki dzīvo pavisam tālu no harmonijas ar sevi, nemaz nerunājot par saskaņu ar apkārtējo dabu. Skumji, bet fakts.
MB, Wu,
12:40:55 25.06.2007
pēc kā tad Džeks Zvirbulis tiecas, ja ne laimi? :D
pat viņa kompass rāda virzienu uz viņa laimi=vēlmēm+labsajūtu
Eduards,
12:24:05 25.06.2007
wu, kopš kura laika laime slēpjas buržuāizstiskā dzīvē kaut kur krastā? Vai Tu domā,ka entie miljonāri,miljardieri ir laimīgi ? Nē,jo nauda viņus apēd.
wu,
12:21:31 25.06.2007
> Visi vēlas kļūt laimīgi
Nē nē, te man kaut ko grib ieskaidrot. Ir tipiņi/tipenes, kuriem ir vienalga - vai viņi ir laimīgi vai nav :)
Viņu, protams, ir ļoti maz. Bet parasti tieši šie daži cilvēki apgriež pasauli otrādi.
Ja Džeks Zvirbulis un co. (no k/f "Karību jūras pirāti") tiektos pēc laimes, tad nebūtu filmas. Viņš dzīvotu parastu sīkburžuāzisku dzīvi kaut kur krastā :)))