Visi vēlas kļūt laimīgi, bet ne visi zina, kā to panākt. Vairākums uzskata, ka laime ir materiālais nodrošinājums. Mazākums, gluži pretēji, ir pārliecināts, ka laimi sniedz vienīgi garīgums. Patiesībā ne viena, ne otra izpratne nav ideāla, jo laime ir līdzsvarā starp mūsu materiālajām vajadzībām un garīgajām tieksmēm. Labākais ceļš, kas ved uz šādu stāvokli, ir misticisma ceļš, kuru var formulēt kā likumu iepazīšanu un pielietošanu, kuri cilvēku saista ar Radītāju. Šo likumu ievērošana ļauj cilvēkam dzīvot harmonijā ar sevi un citiem cilvēkiem, dzīvot harmonijā ar apkārtējo dabu.

Harmonija ar sevi

Harmonija, kuru mums sevī jāsaglabā, attiecas uz mūsu ķermeni, prātu un emocijām. Protams, ja mēs pastāvīgi pārkāpsim dabas likumus, kuri pārvalda ķermeni, mēs nesaglabāsim labu veselību. Tāpēc saprotams, ka nepieciešams pret savu fizisko ķermeni izturēties ar vislielāko cieņu un neizjaukt sava ķermeņa harmoniju. Šis princips tāpat attiecas arī uz mentālo sfēru. Mūsu eksistences uz Zemes fakts liek mums pievērsties tai raksturīgām spējām. Prāts ir viena no galvenajām spējām, jo savu ikdienas dzīvi mēs veidojam pēc saviem spriedumiem. Jo vairāk mēs trenējam prātu veselīgās un derīgās pārdomās, jo vairāk mēs to padarām par tādu, kādam tam jābūt – par instrumentu, kurš paredzēts, lai izpaustu labāko, kas ir mūsos. Ja mēs to vērsīsim uz nenozīmīgām vai netīrām lietām, mēs sarausim harmonisko saikni, kura mūs savieno ar dvēseli. Tātad mums pēc iespējas biežāk jādomā par mistiķa uzmanības cienīgām lietām. Interesantu darbu lasīšana, saturīga sižeta filmu noskatīšanās, pārdomas par nopietniem esības jautājumiem ir tipiski nodarbību veidi, kuri ļauj saglabāt mūsu prāta harmoniju. Kas attiecas uz emociju jomu, tad jūs ziniet, ka jūtas, kuras izsauc dusmas, patmīlība, skaudība, niknums utt., mūsu emocionālajam stāvoklim ir ļoti kaitīgas, tātad – arī fiziskajam līdzsvaram kaitīgas. Pat ne tādas ārkārtējas emocijas, kuras nosaucām, bet arī bailes, uztraukums, skumjas ir kaitīgas mūsu harmonijai, kura nepieciešama visos mūsu eksistences aspektos. Tāpēc katram indivīdam jādara viss iespējamais, lai viņš atbilstu tīro un produktīvo emociju ritmam, jo nevar iepazīt Dziļo Mieru, paliekot negatīva vai satraukta emocionālā stāvokļa gūstā.

Harmonija ar citiem

Mēs nupat runājām par harmoniju, kuru nepieciešams saglabāt starp sevi un apkārtējiem cilvēkiem. Nav iespējams evolucionēt un pat vienkārši dzīvot bez regulāriem kontaktiem ar sev līdzīgiem. Cilvēks, būdams iemiesota būtne, nav tik neatkarīgs, kā viņam pašam liekas. Dzīve sabiedrībā ir nepieciešamība, jo neviens cilvēks, lai cik neatkarīgs viņš būtu, nespēj dzīvot laimīgi un pilnīgi, ja neapmierina savas iedzimtās prasības pēc saskarsmes. Bara instinkts cilvēkam lika dzīvot sabiedrībā un padarīt šo sabiedrību par savas ģimenes labklājības garantiju. Tā kā citi mums ir nepieciešami, tad mums jāizvairās no tādām savstarpējām attiecībām, kuras pamatojas uz spēku vai apspiešanu. Tas nozīmē, ka mums jādara viss iespējamais, lai ģimenē saglabātu harmoniju un dzīvotu labā saskaņā ar tiem, kuri atrodas mums blakus, vienalga, vai tā ir ģimene vai profesionālā vide, vai plašāks cilvēku sabiedrības loks. Patiešām, kas var būt smagāks par dzīvi pastāvīga konflikta vidē. Jāizvairās no jebkura konflikta starp sevi un apkārtējiem, jo tie satur visu pasaules karu iedīgļus. Harmonijai jākļūst par ģimenes un sabiedriskās dzīves zelta noteikumu. Tas nenozīmē, ka visiem vienādi jādomā, jārunā un jārīkojas, jo vienveidība ir evolūcijas ienaidnieks. Tas nozīmē, ka mums jādzīvo savstarpējā cieņā, vēloties atšķirības domās un rīcībā izmantot visu labā.

Harmonija ar dabu

Aplūkosim harmoniju, kuru mums jāsaglabā starp sevi un mūsu apkārtējo dabu. Var likties, ka šis apgalvojums varētu iztikt bez komentāriem, tas ir tik saprotams. Diemžēl atliek tikai paskatīties apkārt, lai konstatētu, līdz kādai pakāpei cilvēks sava slinkuma, savtīguma vai paviršības dēļ bez šaubīšanās grauj savas apkārtējās vides ekoloģisko līdzsvaru, par kura sekām kļūst atmosfēras, okeānu, saldūdens pazemes slāņu piesārņošana, mežu, augu un dzīvnieku sugu iznīcināšana, ģenētiskas manipulācijas ar augiem utt. Bet, starp citu, Dabai ir arī savas tiesības, bet cilvēkam pret Dabu ir tikai pienākumi. Kamēr viņš šo likumu nesapratīs, viņš turpinās graut vai bojāt savi vidi, un pēc tam piedzīvos savas rīcības sekas – un tas jau notiek. Tāpēc katram cilvēkam jāsaprot, ka nedrīkst nesodīts graut šo dabisko kārtību, kurai mums jāpateicas par savu dzīvību. Šī dabiskā kārtība valdīja uz Zemes ilgi pirms cilvēka parādīšanās un nav nekādu šaubu, ka valdīs arī pēc viņa pazušanas, protams, ja vien planēta neaizies bojā apokalipsē. Misticisms arī šeit ir galvenais ceļš, kurš ved uz cilvēku un Dabas izlīgumu. Bez šī izlīguma cilvēce lemta pašiznīcināšanai, jo, apzināmies to mēs vai ne, jebkurš pāridarījums apkārtējai videi kaitē mums pašiem un sāk apdraudēt cilvēces izdzīvošanu.

fragments no "Liber 777"
http://www.rozenkreicers.lv/