Budisma mācības kodols ietverts četrās patiesībās: (1) dzīve ir ciešanas: (2) ciešanām ir cēlonis; (3) ciešanu izbeigšanās; (4) ceļš, kas ved uz ciešanu izbeigšanos. No ciešanām var atbrīvoties, iznīcinot cilvēkā alkas. Rezultātā tiek sasniegts dzīves mērķis - nirvāna – valodnieciski neizzināma realitāte, kas nepieder pie lietu kategorijas.  Nirvāna nav paradīze Rietumu izpratnē, bet gan individualitātes pārvarēšana.

Buda mācīja vidusceļu  - astoņu posmu ceļu, kura gaitā, ievērjot stingru disciplīnu, var aizsniegt nirvānu. Ciešanu pārvarēšana saistīta ar savu vēlmju pārvarēšanu. Līdz ar to ciešanu izbeigšanās ir cilvēka individuāla lieta, kas saistīta ar domāšanas kontroli.

Budismā nozīmīgi četri vispārēji koncili (pēdējais no tiem – 1. gs. pēc m.ē.), kuros noteiktas pamatmācības un morāles principus. Tradicionāli budisma mācību un praksi iedala trīs sastāvdaļās – šīla (tikumība), Samādhi (koncentrēšanās), Pradžnja (gudrība). Spriežot pēc jatājumiem, kas bija aktuālas Budas sekotājiem, agrīnajā budismā bija jārisina 3 pamatproblēmas: (1) Gautama Buda pieņēma tradicionālo indiešu uzskatu par sansāru - cilvēka pārdzimšanu līdz nirvānas sasniegšanai. Vienlaikus viņš mācīja, ka cilvēkā nav nekā paliekoša. Cilvēka personības kodols ir "†ukšs." Šos uzskatus vajadzēja savietot; (2) Cilvēka rīcības sekas - mūsu domāšanai ri noteiktas sekas. Bet ja nav nekā stabila, tad kā iespējams konstatēt savstarpējas sakarības?; (3) uzskati par lietu pastāvību vai nepastāvību neatrisina jatājumu par patiesību. Par šīm minētajām un vēl citām problēmām noritēja Budas sekotāju diskusijas, kas vedušas pie dažādu novirzienu (skolu) izveides.

Sākotnēji budismā nebija mācības par Dievu un individuālu dvēseli. Līdzīgi agrīnais budisms nebija ieinteresēts pēcnāves dzīves izdibināšanā, tomēr ar laiku budismā veidojās arī reliģijām tradicionālā mācība par pēcnāves dzīvi. Tibetas budismā detalizēti apraksta to, kas notiek bardā – starpstadijā starp divām dzīvēm. Budista pienākums ir tiekties pēc Budas piedzīvotās apgaismības, šādā izpratnē katrs cilvēks ir potenciāls Buda. Budismam raksturīgs substanciālā "es" noliegums, uzskatot, ka "es" (ego) ir maldinoša halucinācija. Dzīve ir plūstoša, nestabila un iznīcīga.

Ritenis budismā simbolizē dharmas mācības pilnību. Astoņi riteņa spieķi simbolizē Budas sludināto astoņkārtīgo ciešanu pārvarēšanas ceļu. Riteņa rumba simbolizē disciplīnu, kas ir meditācijas pamatā.