Tad kāds vīrietis teica: Stāsti mums par Sevis Izpratni. Un viņš atbildēja, sacīdams: Jūsu sirds klusumā izprot dienu un nakšu noslēpumus. Bet jūsu ausis alkst dzirdēt jūsu sirds izpratni. Jūs gribat izprast vārdos to, ko vienmēr esat zinājuši domās. Jūs gribat pieskarties ar pirkstiem savu sapņu kailajai miesai. Un būtu labi, ja tas izdotos. Jūsu slēptajam avotam ir jāceļas augšup un burbuļojot jātek uz jūru; Un jūsu bezgalīgo dzīļu bagātība taps atklāta jūsu acīm. Bet necentieties nosvērt uz svariem savas neapjaustos dārgumus; Un nepūlieties izmērīt savas izpratnes dziļumus ar mietu un atsvaru. Jo jūsu būtne ir neaptverama un neizmērojama jūra. Nesakiet vis: Esmu atradis vienīgo patiesību, bet gan drīzāk: Esmu atradis kādu patiesību. Nesakiet vis: Es esmu atradis dvēseles īsto ceļu. Drīzāk sakiet: Esmu sastapis dvēseli, kas iet pa manu ceļu. Jo dvēsele staigā pa dažādiem ceļiem. Dvēsele nedz iet taisnā virzienā, nedz arī aug taisna kā niedre. Dvēsele atklāj sevi kā zieds, kas raisa neskaitāmas ziedlapiņas.
Par dzīves un nāves noslēpumiem spriežam kopā ar Pēteri Kļavu bērnu ārstu reanimatologu, filozofu un zinātnieku.
Katrs no mums kaut reizi ir aizdomājies par esības lielāko mīklu: vai mūsu dzīve beidzas līdz ar fiziskā ķermeņa nāvi. Un, vai tā ir taisnība, ka dvēsele ir nemirstīga? Vai eksistē cita saule? Pēteris Kļava meklē un atrod atbildes uz šiem jautājumiem.
Katras savas dežūras laikā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas reanimācijas nodaļā Pēteris Kļava saglabā dzīvību tiem bērniem, kurus var noturēt šajā pasaulē, un pavada viņsaulē tos, kam vairs nav iespējams palīdzēt. No vienas puses, viņš ir mazliet Dievs, bet no otras bezpalīdzīgs vērotājs. Strādājot tādu darbu, ārsti kļūst vai nu par ciniķiem, vai vienaldzīgajiem, vai arī filozofiem. Citādi nav iespējams katru dienu mēģināt atbildēt uz jautājumu Vai es izdarīju visu, lai šis bērns dzīvotu? un Kāpēc cilvēkiem tik daudz jācieš? Pēteris Kļava ir izvēlējies filozofijas ceļu. Kopš 1985. gada viņš nopietni pievērsies dzīves un nāves jautājumu pētīšanai un labprāt dalās ar mums savās zināšanās.
Viena no lepnības pazīmēm ir domāt, ka mēs esam labāki par citiem. Lepns cilvēks nekādi nevar pieņemt domu, ka citi cilvēki ir tikpat vērtīgi kā viņš. Visi cilvēki pēc būtības ir vienādi. Mēs visi sastāvam no vienādiem atomiem , mums visiem ir dvēseles, tikai katrs atšķiras ar savu unikalitāti, individualitāti. Tikko kārodas doma, ka mēs esam augstāki par citiem , uzreiz parādās satraukums, man taču tagad vajag to pierādīt pārējiem, ka esmu vērtīgāks , svarīgāks. Tad mēs uzliekam masku, sākam no sevis kaut ko tēlot. Rodas dusmas , nepatika pret tiem cilvēkiem , kas mūsu pārākumu , dižumu neatdzīst. Parādās aizvainojums , agresija, sāpes pret cilvēkiem, kas mūs neredz augstākus par sevi esam. Sods par lepnību ir iekāre. Kas tad ir iekāre? Parasti cilvēki ar iekāri domā seksuālo iekāri. Bet iekārei ir daudz un dažādas izpausmes.
Ir cilvēki, ar kuriem ir patīkami tikties atkal un atkal, jo zini, ka, ja cilvēks ir ko solījis, tad arī izpildīs. Solīja rotu meistars Daumants Kalniņš, ka būs radošās darbnīcas Ruckas muižas telpās - un ir! Teica, ka rīkos senās Latgales jubilejas pasākumus - un viss notiek! Pirmais solis jau ir veikts- sagaidot jubilejas gadu, Kultūrvēsturiskās vides saglabāšanas biedrība izdevusi viņa grāmatu The Latgalian Treasures" (Latgaļu dārgumi), pagaidām gan angļu valodā, bet grāmatu paredzēts izdot arī latviešu un krievu valodā. Par seno latgaļu mantojuma nozīmību jau vairākkārt stāstīts rotkaļa grāmatās.
Cilvēka organismā nav neviena orgāna, neviena auda, nevienas tā sastāvdaļas, uz kuru neiedarbotos alkohola iznīcinošā ietekme. Alkohols ir galvenais smadzeņu asinsizplūdumu iemesls. Alkohola ietekmē sirds muskuļi aptaukojas un kļūst vārgi.
Pirmkārt, alkohols ietekmē smadzenes. Daudzi šīs ietekmes (reibuma stāvokļa) dēļ, arī lieto alkoholu. Kad alkohols nokļūst asinīs, tas noņem tauku slāni no sarkano asinsķermenīšu (eritrocītu) virsmas un viņi tek nevis atsevišķi, bet salipuši kopā. Līdz ko šādi ķekaros salipuši eritrocīti sasniedz noteiktus galvas smadzeņu asinsvadus, eritrocītu ķekars nosprosto asinsvadu un asinis netek tālāk kā rezultātā attiecīgās galvas smadzeņu šūnas pēc kāda laika atmirst no skābekļa trūkuma. Reibuma stāvokli iedzēris cilvēks izjūt tad, kad sākas atsevišķu galvas smadzeņu šūnu atmiršana. Smadzeņu šūnu iznīcināšana ir neizbēgama, lietojot alkoholu pat nelielās devās. Ir zinātniski pierādīts, ka pat mazas alkohola devas samazina prāta spējas.
Alkohols, ko vīrietis izdzer 3 mēnešus pirms bērna ieņemšanas, atstāj stipri negatīvu iespaidu uz jaunā bērna fizisko un jo īpaši psihisko veselību. Tomēr, ja vīrietis ir pārstājis lietot alkoholu, tad trīs mēnešu laikā notiek pilnīga spermotozīdu nomaiņa.
Meditācija tās nav ātrdarbīgas visu izārstējošas zāles, kas atrisinās visas jūsu problēmas, arī ne īpašs līdzeklis pret galvassāpēm, bezmiegu vai tml. Tas ir pakāpeniskas izaugsmes un atspirgšanas process, kas ar laiku nostiprina pārliecību, ka ir iespējams tikt galā ar ikvienu dzīves situāciju.
Kad lasām grāmatas par meditāciju vai bieži, kad meditāciju demonstrē dažādas grupas, tiek uzsvērta meditācijas tehniskā puse. Rietumos cilvēkiem vispār ir raksturīga tendence pirmkārt interesēties par meditācijas "tehnoloģiju". Taču daudz svarīgāka meditācijas puse ir ne tehnika, bet dzīves veids, meditācijas gars, kuru vēl citādi sauc par "uzstādījumu", un tas ir saistīts ne tik daudz ar fizisko ķermeni kā ar mūsu noskaņu un iekšējo attieksmi.
Bez tam ir svarīgi saprast, ka uzsākot meditācijas praksi cilvēks nonāk pilnīgi citā realitātes dimensijā. Parasti mēs smagi cīnāmies, lai kaut ko sasniegtu, bet meditācijā viss ir tieši otrādi. Tas ir pilnīgi pretēji tam, kā mēs parasti darbojamies, jo šeit nav vietas godkārīgiem centieniem, ne pieņemšanai, ne atraidīšanai, ne cerībām, ne bailēm. Meditācija tas ir vienkāršas būšanasjautājums, izkušanas līdzīgi tam kā sviesta pika izkūst saulē. Tajā nav nekā kopīga ar mūsu "zināšanu" par šo priekšmetu vai pilnīgu "zināšanu" trūkumu. Patiesībā lai cik daudz mēs arī nenodarbotos ar meditāciju, tai nevajadzētu zaudēt svaigumu, jaunumu itin kā tas viss atkal notiktu pirmo reizi.
Pēdējā laikā arvien pieprasītāka kļūst meditācija. Izdevniecības izdod kaudzēm grāmatu par meditāciju un iedzīvotāji tās tūlīt izpērk. Gudri vīri piedāvā dažādus lekciju ciklus un priekšlasījumus par meditāciju, kurus cilvēki aktīvi apmeklē un ar lielu interesi tver katru dzirdēto vārdu. Pēdējos gados kā sēnes pēc lietus ir uzradušies dažādi meditācijas klubi, skolas, virzieni. Izrādās, ka meditācija var būt kristīga, ezotēriska, astroloģiska, gastronomiska, kosmiska, austrumu un rietumu tradīcijās balstīta. Kas tad ir meditācija un kāpēc tā ir tik pieprasīta? Ja ieskatāmies svešvārdu vārdnīcā, tad uzzinām, ka vārds meditācija ir cēlies no latīņu vārda meditatio , kas nozīmē dziļas pārdomas, koncentrēšanos sevī. Pati meditācija gan ir vēl senāka par latīņu valodu un sanskritā to apzīmē [bhavana - kopt], bet tibetiešu valodā [gom - iepazīties].
Apgāds «Lietusdārzs» izdevis Elizabetes Kibleres-Rosas grāmatu «Aizejot» - sarunas par to, par ko grūti runāt.
Nāve vienmēr bijusi un ir biedējošs notikums, par kuru grūti runāt. Laika gaitā mainījies un mainās veids, kā ar to tikt galā. Visai netālā pagātnē, kad medicīna un veselības aprūpe bija daudz mazāk attīstītas, smagi slimam cilvēkam bieži nācās ciest lielas sāpes, toties viņš nāvei sagatavojās sev ierastajos apstākļos, savu tuvinieku vidū. Medicīnas izmeklējumiem un zālēm kļūstot arvien specifiskākiem, pacients parasti nokļūst slimnīcā, kur liela vērība tiek pievērsta viņa slimībai, bet nevaļas, neprasmes un neveiklības dēļ neviens nepainteresējas par viņa izjūtām.
Dabas gudrība izpaužas viegli un bez piepūles tā ir bezrūpīga, harmoniska un mīlestības piepildīta. Ļaujoties harmonijai, priekam un mīlestībai, mēs bez jebkādas piepūles varam gūt panākumus un veiksmi.
Minimālas piepūles likums vai nepretošanās princips. Zāle nepūlas augt, tā vienkārši aug. Zeme nepūlas griezties ap savu asi. Tās būtība ir galvu reibinošā ātrumā griezties ap savu asi un brāzties cauri Visumam. Bērnu būtība ir dzīvot svētlaimē. Un cilvēku būtība ir viegli un bez piepūles piepildīt savus sapņus.
Senajā Indijas filozofijā vēdismā šo principu pazīst kā enerģijas ekonomijas principu jeb dari mazāk, paveic vairāk. Pietiek ar neskaidru domu, kura atrod savu izpausmi, neprasot no tevis ne mazāko piepūli. Tas, ko mēs parasti saucam par brīnumu, patiesībā nav nekas cits kā minimālās piepūles likuma izpausme.
Grāmatā Sapņošanas māksla Dons Huans saka Karlosam Kastaņedam: mēs izšķiežam lielāko daļu savas enerģijas, lai nosargātu savu svarīgumu...
Par īstu mīlestību, izvirtību, seksuālo audzināšanu, homoseksuālismu, abortiem, demogrāfisko krīzi un to, cik lielu ļaunumu un kaitējumu cilvēka psihei nodara pašreiz izplatīto izvirtību, melu un muļķību propaganda 2006.gada intervijā stāsta pazīstamā Krievijas bērnu psiholoģe Irina Medveģeva
Advaita, Advaita Vēdanta vai neduālisms - tā dēvē Vēdantas filozofijas atzaru, kas apgalvo, ka pastāv tikai viens Avots, viss notiek tajā un nav nekā, izņemot to. Avotu sauc par Brāhmanu, Ātmanu, Apziņu, Potencialitāti, Klusumu, Dievu, Sirdi utt. Dzenbudismā un Dzogčenā to varētu saukt par Tukšumu, Daoismā par Dao. Izpausmju daudzveidība mulsina un liek domāt, ka esam savrupi un nodalīti no Dieva. Tas ir ciešanu pirmcēlonis. Pievēršot uzmanību Avotam un pārstājot identificēties ar prātu un ķermeni, cilvēks atklāj neierobežotu dimensiju, kas atrodas aiz laika, formu, izpausmju un mērvienību robežām, kas ir VIŅŠ PATS. Līdz ar to, tiek apjausts, ka pati koncepcija, kuras ietvaros cilvēks dzīvo dzīvi, ir novērsies no garīgā ceļa, no jauna sāk piekopt to, praktizēt un tad kaut ko sasniedz, ir maldīga, jo nav nekā, izņemot Avotu. Šķietamais meklētājs pazūd un paliek tikai Avots. Personībai ar to nav nekāda sakara.