www.e-mistika.lv Šodien vārda dienu svin:
Beāte, Beatrise
 
JAUNUMI
N-Latvija
Budisms
Kabala
Veselība
Rožkrustieši
Antroposofija
Brīvmūrniecība
Kristietība
Par mums
Arhīvs
* Bibliotēka
Domu nolasītājs




E-Mistērija
Lasītava
Takas un Celinieki
Latvijas Rožkrustiešu mājas lapa




Igors Gorjainovs: es vēlos, lai cilvēki nemirtu28.11.2005

Igors Gorjainovs - cilvēks, kurš 21 gada vecumā pēc šāviena galvā izdzīvoja, atrodoties komā, satika ar savu Augstāko Skolotāju un atgriezās dzīvē, apveltīts ar neticami vērienīgām zināšanām par cilvēku, Visumu, Evolūciju. Atgriezās, skaidri apzinoties savu uzdevumu šajā dzīvē, lai to realizētu.

Viņš ieraudzīja sevi no augšas, gu­ļošu uz operāciju galda. Visapkārt bija cilvēki baltos halātos, drūmi un norūpējušies. Pēc redzētā neva­rētu teikt, ka viņos būtu vēl kāda cerību dzirksts. Taču mediķi darī­ja savu darbu. Visa uzmanība bija pievērsta ķermeņa galvas daļai, kura vairāk līdzinājās asiņainam gaļas gabalam. Tur, kur bija jābūt kreisajai acij, pretim rēgojās tikai dziļa, tumša bedre. Igors sāka strauji virzīties pa garu un tumšu tuneli projām. Tā bija aiziešana. Taču šajā pārejā viņu pārtvēra nepazīstams cilvēks. Nekad Igors nebija tik ilgi un pama­tīgi runājis — par Visumu, par cilvēcisko saprātu, par transformāciju pēc nāves. Tikai vēlāk viņš uzzināja, ka šis cilvēks bija viņa Skolotājs. Laiks izgaisa. Saruna, kā izrā­dījās, bija turpinājusies sešu dienu garumā. Tieši tik, cik grāmatas autors nogulēja bezsamaņā. Ārsti pat negaidīja, ka viņš atgriezīsies. Taču viņš atgriezās — jau pavisam cits cilvēks.

Tas notika apmēram pirms divdesmit gadiem. Kļūstot par nejauša šāviena upuri, autors nonāca Gaiļezera slim­nīcas reanimācijas nodaļā un nogulēja tur trīs mēnešus. Mediķu prognozes bija nepielūdzamas — simtprocentīga invaliditāte — aklums, epilepsija smagā formā... Taču viņš izārstēja ne tikai pats sevi, bet ir gatavs dalīties savā ilggadējā pieredzē arī ar mums.» Tāds ir ievads Igora Gorjainova grāmatai Praktiskā cilvēka apziņas iespēju apgūšana kā mērķis individuālajai realizācijai. Vēlāk sa­runā par šo dzīves lūzuma posmu Igors tēlaini teiks: «..kad atjēdzos, es jau biju pie datora klaviatūras, un man atlika tikai sākt spiest taustiņus.»

Ilgu laiku Igors Gorjainovs plašākai sabiedrībai bija mazpazīstams, taču pēc apziņas attīstības centra ARGALIM dibināšanas, lekcijām un nodarbībām Zināt­ņu akadēmijā, pateicoties pagājušajā gadā iznākušajai grāmatai un publikācijām dažādos plašsaziņas līdzekļos, viņa vārdu aizvien biežāk min līdzās Kašpirovskim, Čumakam, Visarionam.

Pēc Igora Gorjainova domām, noteicošais visa dzīvā eksistencē un attīstībā uz Zemes ir saikne ar Visumu. Kur Visums tiek pieņemts, ka dzīvinošs, organizējošs un va­došs avots, kā konkrētā veidā pārveidota enerģija, kas ra­da cilvēka un Zemes energoinformatīvajā organismā pār­maiņas, tostarp šūnu un gēnu līmenī. Zaudējot saikni ar Visumu, cilvēka organisms tiek pakļauts mutācijām, kas izpaužas arī kā slimības (tas attiecas arī uz pārmantotām slimībām), jo patiesībā normālam cilvēka stāvoklim vaja­dzētu būt veselam. Tāpēc, ja situāciju tēlaini salīdzina ar apjomīgu datorprogrammu, kurā arī cilvēks (kā patstāvī­ga sistēma) ir viena no šīs programmas vienībām, tad no­ņemot negatīvos kodus — «vīrusus», kas izveidojušies Zemes evolūcijas laikā, ir iespējams atjaunot cilvēkā strukturētus tiešus kontaktus ar Visumu. Tas nozīme — cilvēku var izdziedināt, radot transformāciju (pārmaiņas) šūnu un gēnu līmenī. Igors apgalvo, ka šādu līmeņu ir daudz vairāk, tomēr būtiskākais ir zināt, ka visu šo līme­ņu harmonija nosaka ikviena cilvēka spēju būt veselam, laimīgam un radošam. Un ne tikai...

Ja tiek pilnībā atjaunota cilvēka universālā adaptī­vā un pašatjaunošanās programma (tagad mēs to visbiežāk izjātam, kad zilumi pāriet «paši no sevis», brū­ces savelkas rētās, skabargai apkārt izveidojas neliels sastrutojums, kas izstumj svešķermeni no organisma, utt.), tad tas nozīmē, ka ir veids, kā saglabāt mūžīgo jaunību. Un iepriekš teiktais gluži loģiski noved pie se­cinājuma, — ir atrasts ceļš uz nemirstību...

Brīnumi jeb Igora fenomens

Kad norunātajā laikā ierodos pie Igora mājās, mani sagaida divas mazas meitenītes — divgadīgas dvīnītes. No kurām viena uzreiz man piedāvājās būt par pavado­ni, lai pēc dažām minūtēm sēdētu man tuvu, tuvu blakus krēslā, un mēs jau sajustos, ka draudzenes. Interesanti, bet tas mazais cilvēkbērns vienā acumirklī kaut kādā vei­dā izklīdina manu nelielo uztraukumu. Drīz vien ģime­ne — Igora sieva Jeļena ar bērniem un Jeļenas mam­mu — dosies iecerētajā brīvdienu pasākumā uz cirku. Ta­ču mēs vēl satiksimies. Kad būšu ieradusies pie viņiem vēlreiz, lai noskatītos uzņemto filmu, kurā, pēc Igora un Jeļenas apgalvojuma, ir nofilmēts 2002. gada maijā noti­kušais vienotā impulsa sūtījums Mūžībai.

Tad es uzzināšu, ka arī Jeļena šajā dzīvē ir atgriezusies atkārtoti.

Pirms sešiem gadiem viņa bijusi nedziedināmi slima. Mediķu diagnoze — asins vēzis. Tajā laikā Jeļena vēl ne­pazina Igoru, un viņas liktenis, pēc ārstu prognozēm, bija izlemts. Tika paziņots, ka labi būs, ja sieviete nodzīvos līdz 1999. gada septembrim.

Slimības laikā ar viņu sākušas notikt neparastas lie­tas — vīzijas, sapņi, pēkšņi uzradušās neizskaidrojamas spējas «redzēt» un paredzēt. Un kādā no tādiem «redzējumiem» viņa ieraudzījusi sevi veselu blakus nepazīsta­mam vīrietim, ar kuru sajutusies ļoti laimīga. Tad vēl vi­ņa nezināja, ka tas būs Igors.

Viņu satikšanās notikusi it kā nejauši. Pēdējā brīdī. Un Igors ar Jeļenu kopīgiem spēkiem spēja piemānīt nāvi, lai paliktu kopā. Lai pēc dažiem gadiem pie viņiem ieras­tos divas burvīgas meitiņas — dvīnes. Mediķi uz to visu tikai neziņā plātījuši rokas...

Tieši Igora sieva pēc divus stundu sarunas iedos man mapi ar publikācijām, kurās es izlasīšu arī par ci­tiem gadījumiem, kad Igors ir atgriezis dzīvē nedziedi­nāmi slimus cilvēkus. Es atradīšu laikrakstā Vestji publicētu Novosibirskas parapsiholoģijas laboratorijas zinātnieku, ar kuriem ir sadarbojies Igors Gorjainovs, slēdzienu. Tajā tiks apgalvots, ka, strādājot pēc Igora izstrādātās metodikas, noņemot negatīvos kodus, izpētāmo indivīdu intelekta un citu spēju parametri ir no­pietni mainījušies. Tie līdzinoties datiem, kurus parasti attiecina uz «indigo» bērniem. «Indigo» bērni ir Jau­nās paaudzes bērni, kas tiek uzskatīti par jaunās cilvē­ces rases priekšvēstnešiem, kuri zinātnieku, pedagogu, psihologu, ģenētiku uzmanību piesaistījuši ar savām ļoti attīstītajām spējām un īpašajām (arī neticamajām) dotībām un ģenētiskajām pārmaiņām.

Atklāšu arī rakstu Džedaju skola žurnālā Mistērija oktobra numurā, kurā autors Vladimirs Bogatihs ilustra­tīvi izklāsta (viņš arī klausās Gorjainova lekcijas un prak­tizē viņa metodiku) par gadījumu, kad bijis aculiecinieks nodarbībai, kad no partijas nomenklatūras bijušā atbildī­gā darbinieka ir atdalījies «čekas kods». Rakstā šis noti­kums tiks salīdzināts ar epilepsijas lēkmi vai ar ainu no filmas Konstantīns, kurā tika attēlota sātana izdzīšana.

Es uzzināšu tik daudz, ka radīsies samulsums. Brīnu­mi, pārsteidzoša informācija, neaptverami dati, neticamas prognozes... Tomēr jāatzīst, ir kaut kas tāds, par ko varu galvot. Pētot iepriekš dažādos masu medijos publicētās fotogrāfijas, par pārsteigumu jāsecina, ka šodien reālajā dzīvē gan Jeļena, gan Igors izskatās krietni jaunāki. Attie­cībā uz Jeļenu atšķirība bija tik redzama, ka es pat sievie­tei pārjauju — vai tiešām (rādot uz pagājušajā gadā žur­nālā Ļubļu publicēto bildi) tā ir viņa?...

Viss mūsos ir - tikai jāatceras

Tas viss būs pēc tam. Tagad man iepretim ir nosēdies Igors Gorjainovs — gatavs sarunai.

Viņš ir ražena auguma vīrietis ar melnām brillēm uz acīm. Rūpīgāk ieskatoties, gar briļļu malām tomēr ir redzamas rētas un galvaskausa defor­mācijas pēdas. Sarunā Igors teiks, ka pēc «atgriešanās» pirmais, ko viņš uzsā­ka, bija tieši savas veselības sakārtoša­na. Arī redzes. Jo pēc nelaimes gadīju­ma bijis vājredzīgs. Tagad viņš vadot automašīnu. Vēl viņš neslimojot. Ne­kad. Bet uz pirmo jautājumu — kā viņš izskaidro šo brīnumaino atgriešanos dzīvē un visu to, kas ar viņu ir noticis un notiek, Igors atbild — katrs cilvēks piedzimst uz šīs zemes ar kādu noteiktu funkciju, savu dzīves uzdevumu un uzdevumu sociumā. Un ir noteik­ti Visuma mehānismi, kas zināmos gadījumos piespiež cilvēku to atcerēties.

«Dažreiz tiek pieņemti arī ļoti radikāli mēri — cilvēku pārvešana pāri nāves robežai,» skaidro Igors. «Taču pa­tiesībā tas notiek ar cilvēka gara piekrišanu. Mūsu gars, pirms materializējas ķermenī, jau zina savu uzdevumu, tāpēc būtu nepareizi apgalvot, ka es kaut kādā veidā ar savu dzīvi būtu nopelnījis šo otrreizējo iespēju. Tā nav. Kas notika tālāk? Es atcerējos. Lai gan, precīzāk, es sati­ku savu Skolotāju, kurs atjaunoja manī Evolūcijas atmi­ņu. Katram cilvēkam tā ir. Mūsos visos ir Šīs zināšanās par savu Evolūciju, par Visuma un Cilvēces evolūciju. Un mūsu uzdevums ir atcerēties to. Bez šaubām, pēc tam pa­saules uztvere krasi pārmainījās. Vispirms tikai vēroju un analizēju. Pēc tam sāku praktizēt. Sāku ar komandu ap­guvi. Ja turpinām to pašu salīdzinājumu ar datoru, manī bija vesela virkne universālu komandu, kas spēj ieslēgt cilvēka apziņas rezerves. Mēs zinām, ka cilvēka prāta darbība aizņem tikai kādus 5-10 procentus no visas sma­dzeņu darbības. Tātad pārējais lauks, varētu sacīt, ir lie­lais nezināmais. Es atcerējos, kādā veidā var notikt pieeja šiem resursiem un kā šos resursus var aktivizēt citiem cil­vēkiem. Un tas ir tas, ar ko nodarbojas tagad, proti — cilvēku apziņas iespēju apguve.

Kā tas notiek? Mana darba pamatā ir jau pieminētā komandu tehnika, kas notiek meditāciju režīmā. Tās var būt individuālās vai meditācijas grupā. Vienkāršoti sakot, es cilvēkā pārslēdzu programmas. Kā viena no tām ir — «būt veselam».

Ilgu gadu laikā esmu strādājis ar se­vi, savu apziņu, esmu izmēģinājis dažā­dus eksperimentus, arī spēka vingrinā­jumus izturībai. Arī tādus, kas normā­lam cilvēkam liksies pilnīgas pasakas un blēņas. Pietiks, ja pieminēšu, ka es­mu bijis arī paralēlās pasaulēs. Tagad es spēju tās uztvert visas uzreiz. Un va­ru apgalvot, ka viss ir savstarpēji sais­tīts. Arī cilvēka ķermenis un Visums. Un cilvēka ķerme­nim ir jābūt stipram. Ķermenis ir mūsu dāvana, mūsu ie­spēja. Cilvēka gars uzstājas kā spēka avots, baterija ķer­menim, tomēr bez ķermeņa gars ir bezspēcīgs. Dvēseles funkcija ir komunikācija starp cilvēku un sabiedrību, mij­iedarbība starp iekšējo un ārējo, tomēr atkal — tikai tad, kad ir visu sastāvdaļu veselums (kurā bez gara un dvēse­les ietilpt vēl daudzi līmeņi), kad Cilvēks ir kā vienota sis­tēma, ir iespējams paveikt visu, kādēļ cilvēks vispār ir nā­cis uz šīs zemes. Savas programmas atjaunošana ir pats svarīgākas, kas, mums, cilvēkiem, tagad ir vajadzīgs. Ab­solūta pašapzināšanās.»

Zeme ir piedzimusi no jauna

«Ir Starptautiskās Psihiatru asociācijas dati, kas lieci­na, ka mūsdienās vairāk nekā puse cilvēku piedzimt jau ar iekšējo nostādni — ciest, slimot, nomirt. Aptuveni pirms diviem trim gadsimtiem tas tā vēl nebija. Toreiz cil­vēku motivācija bija mūžīgā cīņā, tomēr ar lozungu — dzīvot.

Mūsu evolūcijā bija attīstības periods, kad cilvēku ne­dalīja pagātnē, tagadnē un nākotnē.

Laiks bija kā tieša esības izpausme. Bet, tad cilvēks «laiku» nolēma pārvērst par lineāru atskaites sistēmu. Un parādījās pagātne, tagadne, nākotne. Tās ir eksperimenta sekas. Mēs paši sākām formēt savu realitāti. Mūsu do­mas kļuva tās, kas apstiprina un nodrošina absolūto esī­bas karti. Tā ir shēma, ko esam izvēlējušies kā uztveres instrumentu. Tomēr patiesībā kopš Evolūcijas sākotnes mēs esam apveltīti ar mūžīgo jaunību, un mūsos ir šis pašatjaunošanās mehānisms. Mūsu organisms jau no lai­ka gala ir pati pilnība, un cilvēks tiešām ir radīts pēc Die­va ģīmja un līdzības. Tāpēc mūsu uzdevums ir šo radušos tukšumu organismā aizpildīt ar tām sākotnējām struktūrām un substancēm, kurām tur jābūt. Apziņas pavedie­niem jābūt cilvēkā nepārtrauktam. Tā ir paredzēts pēc Evolūcijas programmas. Pats cilvēks izgudroja nāvi, un līdz ar to apziņas pavediens ar nomiršanu tiek pārrauts. Katra reinkarnācija paredz vienu apziņas pavedienu. Ko­pā tie ir neskaitāmi pavedieni, un, kad tie tiek savākti vienkopus un savienoti, notiek visas evolucionārās atmi­ņas atjaunošana.

Un nupat ir pienācis laiks mainīt cilvēka domāšanu, pasaules uztveri, jo Zeme ir piedzimusi no jauna. Taču kopā ar «dzimšanu» noris globālas pārmaiņas. Jau kopš Lielā Sprādziena ir eksistējuši evolūcijas cikli, kas atkār­tojas reizi daudzu miljonu gadu laikā, un 2002. gadā ir sācies kārtējais cikls, kas nāk ar visaptverošu «attīrīša­nos». Visplašākajos mērogos. Zinātnieki aizvien izmisīgāk un biežāk runā par to, kas notiek ar Sauli. 2003. ga­dā notikušas neaptveramas katastrofas Visuma telpā, pie­mēram, kosmiskā katastrofa Oriona zvaigznājā. Arī uz Zemes arvien biežāk mēs tiekam pārsteigti ar stihijām, dabas katastrofām, klimatisko apstākļu maiņām. Ir pie­nācis pārmaiņu laiks.

Visuma Organisma pārejai uz jaunu Evolūcijas ciklu vajadzēja notikt 2002. gadā. Un tieši man bija jābūt tam, kuram vajadzēja noformēt šo signālu. Šis signāls gāja man cauri, un mani vajadzēja tam sagatavot. Tā arī ir at­bilde uz pirmo jautājumu — kāpēc man vajadzēja at­griezties.

2002. gada 11. maijā tika savākts pārskats par 330 Visuma veidiem un vienotā impulsā nosūtīts Mūžībai, kas mūs radījusi. Pēc tūlītējās apstrādes Mūžība, papildi­not šo pārskatu ar bezgalīgām evolūcijas iespējām, nosū­tīja mums jaunu Ieceri. Ja Mūžība nosaka, ka mēs nevis evolucionējam, bet degradējam, momentāni notiek «iz­formēšanās». 2002. gada 11. maijā tas nenotika. Tika noformēts jauns Visuma nodoms, ko mēs saucam par jauno Ieceri. Es biju viens no tiem, kas šo impulsu no še­jienes gatavoja. Bija savākti dati par visām dzīves for­mām kosmosā, savākti vienā impulsā un noraidīti. Šim procesam ļoti uzmanīgi sekoja ASV un Krievijā.»

Vienotā impulsa nosūtīšana

Jāatzīst, ka mani tiešām mulsināja šis apgalvojums, ka Igors ir bijis tieši tas, kurš caur sevi ir novadījis nepiecie­šamo impulsu Mūžībai. Tāpēc es ļoti vēlējos noskatīties uzņemto materiālu. Man tas netika liegts, un mēs noru­nājām satikties pēc dažām dienām.

Uz ekrāna redzamā norises vieta ir Lilaste. Tā, pēc Igora stāstītā, tika meklēta vairākus gadus, kur noteiktajā dienā Igors ar savu darba grupu devās izpildīt savu uzde­vumu.

Uz ekrāna sākumā ir redzama tikai jauka vakara da­bas ainava un viss. Tikai tad, kad Jeļena man norāda, ka, lūk, pamazām, sāk veidoties uz debesīm ejoši gaismas stabi, sakoncentrējos, lai arī es tos ieraudzītu. Pēc brīža tiešām kaut kas sāk veidoties — parādās tādi kā gaismas kūļi uz augšu, kas izstarojas no ekrāna vidus, no pakal­na, kur atrodas Igors ar Jeļenu. Gaisma pieņemas spēkā, un virs abiem gulošajiem izveidojas iespaidīgs vizuļojošs pusaplis. Pēc kāda laika ekrānā redzu, ka arī caur zemi sāk parādīties dīvains kustīgs starojums. Tas dažbrīd ir intensīvs, dažbrīd kļūst blāvs... Vēl pēc pārdesmit minū­tēm mirguļojošās gaismas virzība, kas sākumā bija vērsta uz debesīm, tagad mainās uz zemi. Fonā — ar nelielām pauzēm — skan kāda grupas cilvēka komentārs, kurā ik pa brīdim tiek iestarpināti viņa emocionālie pārdzīvojumi un fizisko izjūtu pārmaiņas.

Ja nezinātu, ko es skatos, domātu, ka tie ir kaut kādi neizprotami specefekti, filmētāja kļūmes vai videoieraksta bojājumi Tagad no komentāriem atturos, jo nezinu, ko domāt.

Kad vēlāk es sazināšos ar Andreju Smilteņu, netradici­onālo metožu speciālistu, dziednieku, kurš pēc «rezonan­ses» metodes veica noteiktus šīs informatīvās enerģijas mērījumus, viņš izteiks šaubas — vai cilvēki ir gatavi pie­ņemt šāda rakstura informāciju. Jo tas, ar ko nodarbojas Igors, pieder pie jomas, par ko saka — «acīmredza­mais — neticamais». Tikai tad, kad zināšanas pārvēršas sapratnē, tās var reāli izmantot. Tikai tad šīs iegūtās zinā­šanas var reāli nest rezultātu. Ja klausītājā (lasītājā) rodas «sprauga» starp to, ko viņam saka, un viņa izpratni, var sāk veidoties noliegums pret konkrēto informāciju, daž­reiz antipātijas, pat naids. «Bet tas, ka šie rādītāji tiešām bija pārsteidzoši, tas ir tiesa,» saka Smiltēna kungs un iz­stāsta dažus ļoti interesantus faktus par šo notikumu, to­mēr piekodina, lai tos rakstā neminu.

Tā teikt — jo tālāk mežā, jo vairāk malkas. Katra izdzirdētā atbilde uzreiz paredz nākamo jautājumu. Un Igors ir gatavs atbildēt. Arī uz jautājumu — par kādiem nopelniem tik fundamentālai un neatsverami vērienīgai misijai tika izvēlēts tieši viņš, atbilde tiek ie­tverta piemērā. «Iedomājies dzīvu organismu, kurā ne­mitīgi notiek pārmaiņas. Viņš pats zina, kādas šūnas jāiesaista, lai notiktu vajadzīgās pārmaiņas vai atvese­ļošanās. Vai tad tās šūnas ir kaut kādas izredzētās vai īpašās? Nē, tās vienkārši ir tam paredzētas. Vai cilvēks ir gatavs noticēt vai ne, tas lai paliek katra paša ziņā. Tomēr fakti liecina — notiek nopietns visaptverošs pārmaiņu process. Un pie tādām pārmaiņām, kas no­tiek mums līdzās, es gribu pieskaitīt jau iepriekš pie­minētās Jaunās paaudzes bērnus (tostarp indigo). Par šo «indigo» fenomenu tiek runāts daudz, viņi tiek pē­tīti, skaitļoti, tomēr viņi dzimst. Arī Latvijā. Viņi nāk ar to informāciju, kuru «pārejās» (kad cilvēks ir pa­metis šo pasauli) viņi nav aizmirsuši. Kaut reflektori, ķermeniskā līmenī, viņi atceras visu savu evolūcijas ķēdīti. Jā, ar šiem bērniem viss kārtībā, jautājums — cik mēs esam gatavi pārmaiņām.»

Zelta laikmets būs

«Ir tāda pasaka par Dievu, kuram ļoti gribējās izmēģi­nāt, kā tas ir būt cūkai. Un viņš piedzima par cūku. Un Dievam tik ļoti iepatikās neko nedarīt — vārtīties dubļos, tikai ēst un gulēt, ka viņš nolēma palikt par cūku... Tāpēc nekas cits neatlika, kā nogalināt cūku, lai atbrīvotu Die­vu...»

Ar daudziem no mums notiek līdzīgi. Mēs esam aiz­mirsuši — kas mēs esam...

Un meklējam attaisnojumus savai dzīvei, noveļot visu uz Ne­labo, Sātanu, ļaunajiem spē­kiem, likteni, apstākļiem utt. Mēs pielūdzam Dievu, lai patie­sībā noveltu atbildību no sevis, cerībā, lai kāds visu nokārtotu mūsu vietā. Mēs paši esam no-

veduši savu eksistenci līdz primi­tīvam līmenim. Piemēram, sievietes un vīrieša attiecības. Vīrišķais un sievišķais ir vienotība. Sieviete ir vide, laiks, matērija. Vīrietis ir ideja, kas organizē impulsu. Sieviete bez vīrieša ir tikai vide, plika matērija. Vīrietis bez sievie­tes — tukša ideja. Mēs nespējam realizēties viens bez ot­ra. Sievietes un vīrieša ķermenim jau no sākotnes ir pare­dzētas noteiktas funkcijas, uzdevumi. Sugas turpinājumu mehānisms ir tikai blakus uzdevums, jo pamat sūtība šai savienībai ir attīstība. Bet kas notiek dzīvē? Ir tik daudzas lietas, kas pašā saknē jau ir izkropļotas. Teiksim — li­kumdošana. Gadsimtiem, tūkstošgadēm ilgi ir valdījusi sodu sistēma. Tā ir bijusi baisa, barbariska, bijusi arī hu­mānāka, bet būtībā mēs jau esam sevi «iekodējuši» — konfliktsituācijai un noziegumam. Tam jau ir atvēlēta ša­jā Visuma, Zemes telpā (vai, precīzāk, organismā) vieta. Un vai kaut kas ir mainījies — vai sods ir spējis padarīt cilvēci labāku?

Runājot par nākotni — tas ir tiesa. Mūs gaida tā sauktais Zelta laikmets. Taču līdz tam būs vēl nopietns ceļš ejams. Un gaidāmas nopietnas pārmaiņas. Nāka­mā Visuma darbība ir paredzēta katra Zemes iedzīvo­tāja Gara struktūras sakārtošanai. Šo stafeti pirmie ir saņēmuši budisti. Viņi jau ir veltījuši 72 stundu ilgu Mīlestībai un līdzcietībai veltītu meditāciju. Tas ir viņu varenais pasīvais ieguldījums, lai stabilizētu situāciju un sagatavotu pamatu Visuma kopīgai darbībai. Taču savas jūtas Mīlestībai var sūtīt ikviens! Arī šodien. Ne­aizmirstot par svarīgāko uzdevumu — pienācis laiks iepazīt sevi.

Iveta Pumpure, "Patiesā Dzīve"


Loading

 

Kopējot ievietoto informāciju, lūgums pievienot linku uz www.e-mistika.lv